Cojs

Sākumā šo rakstu gribēju veltīt Joe Cellei, bet pēc tam, kad šim rakstam biju uzlicis statusu “Privāts”, man radās iedvesma uzrakstīt arī kaut ko citu. Nē šis raksts laikam nebūs privāts, bet citas savas domas es varu izlikt kādā rakstā, ja es esmu pavisam brīvs no domām, ka kāds to kādreiz izlasīs. Patiesībā nu jau negribu ka kāds lasītu manas piezīmes. Neizprotu tos, kas raksta blogus priekš citiem, lai kāds papliķētu pa plecu un pateiktu: “Eē, vecais, tu gan vareni apdirsi to filmu, ko vakar noskatījies. Tiešām liels sūds.” Šim bloga īpašniekam tad parādās patmīlīgs smaidiņš, it kā viņš ar šo bloga rakstu būtu izdarījis kaut ko diži noderīgu, pat neapzinoties, ka tieši viņš skatās tos Holivudas murgus un tieši viņš NOSECINA, ka tā vai cita filma ir slikta. Nu gan jau katrs zinās par ko iet runa. Man blogs laikam ir tāda kā vieta, kur es cenšos piefiksēt savas dzīves spožākos brīžos, tas ir tādus brīžus, kad manā galvā rodas iedvesma. Pēdējā laikā arvien vairāk nosecinu, ka pasaulē valda drausmīga divkosība. Lasīt tālāk »

Jau ļoti daudz reizes esmu ar daudziem sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem runājis par to, kāpēc ļoti liela sabiedrības daļa sev nodara tik ļoti pāri. Vispopulārākās vielas, kas tiek izmantotas šajā publiskajā pašnāvībā ir nikotīns, alkahols un tauki. Jeb, plašāk izsakoties, pīpēšana, dzeršana un pārmērīga rīšana. Patiesībā daudz ēst varbūt ka nebūtu tik slikti, tomēr ja organisms nav paspējis izvadīt nikotīnu un darvu, kā arī ļoti daudzus ķīmiskos savienojumus, kas radušies lietojot alkaholu, tad visticamāk notiks svara palielināšanās un aptaukošanās. Atceros, kā daudzi cilvēki, kas sevi jau norakstījuši kādai no šīm atkarībām man ir pārmetuši, sakot, ka esmu pareizais. Šis vārds tajā laikā ķērās pie sirds, radās galvā doma, ka varbūt vajadzētu tomēr darīt tā kā visi. Bija laiks, kad patiešām ļāvos plūsmai, tomēr šobrīd par visiem 100% varu teikt, ka esmu tas pareizais. Bet kas gan tur tik slikts, ja es gribu dzīvot tīru, veselīgu un laimīgu dzīvi, ka es negribu, lai mani vadītu mana zemapziņa, kad apziņa ir pilnīgi saindēta.

Lasīt tālāk »

Nezināmu iemeslu dēļ jūtos galīgi uzvilkts. Vispār nevaru nekam koncentrēties. Domāju, ka tas nav dēļ kafijas. Bļa, tracina viss. Dace arī tagad kaut ko žvadz ar Agri. Arī tas tracina. Antu apčakarēja idiotiskā T-bode. Nu kas ir vainas šodien? Darīt ir ko, bet neko negribas darīt. Kaut kāda prognoze droši vien nelabvēlīga. Kā lai uzlabo garīgo? Laikam jau nekā. Pilnīgs sviests!!!

Kā jau pienākas, man arī jāuzraxta kaut kādas savas domas sakarā ar tik plaši izslavēto sammitu, kas notiek tieši šobrīd Rīgā. Jāsāk jau ar pozitīvo pusi – ar augstā līmenī noorganizēto pasākumu, arī drošību un tā tālāk. Bet to vien dzirdu no apkārtējiem cilvēkiem, kā tikai kaut kādas kritikas un neapmierinātību ar to visu. Man arī tas viss nepatīk. Man nepatīk, ka ierodās lielās valstis un liekuļo par to, ka viņi ieradušies, lai runātu par miera uzturēšanu pasaulē. Hmm. Agresiju ar agresiju neapslāpēsi. Nekādi. Šis karš ilgs mūžīgi(aptuveni 6 gadus maksimums). Ir divi varianti – vai nu visas valstis(tajā skaitā arī Latvija), nezin ka viņus čakarē un klana galvas līdzi vai arī visi zina kādi ir patiesie mērķi un nolūki un izliekas ka viss ir kārtībā. Turpina spēlēt politisko spēlīti. Pasaulē nav terorisma, bet viņiem šķiet ka ir un tas apdraud visu valstu drošību. Tādā gadījumā esmu šo “teroristu” pusē, kas vienkārši arī grib dzīvot brīvā valstī un grib lai neierodas kaut kādi tizli “atbrīvotāji”. No kā viņus vajag atbrīvot? Sadams slikts ir tikai presē, jo tā ir izdevīgāk. Un vēl. Vai tad nav labāku iemeslu, dēļ kā vajadzētu savākties uz sammitu tik daudzu valstu līderiem? Piemēram, nabadzības apkarošana vai laimes uzlabošana pasaulē. Kara izbeigšanas mēģinājumi ar karu nevairos laimīgus cilvēkus pasaulē, paliks tikai sliktāk. Nebūs uzvarētāju. Nebūs ieguvēju. Mēs mīcamies joprojām pa tām pašām problēmām, pa kurām mīcījāmies pirms 50 gadiem un pat vairāk. Nekas nemainās un tas skumdina. Morāle tikai pasliktinās. Un it sevišķi amerikāņiem. Es amerikāņu valdību salīdzinu ar tādu bagātu, izlutinātu puišeli, aptveni 10 gadus vecu, kuram jau no bērnības ir vislabākās mantiņas, vislabākās drēbītes, vislielākāis un platākais televizors, kurā skatīties visjaunākās un foršākās multenes un spēlēt visjaunāko spēļu konsoli. Liela kabatas nauda jau no 4iem gadiem. Bet puišelim tik un tā ir garlaicīgi. Nekādas radio vadāmās mašīnītes vairs nespēj sagādāt prieku, ļoti ātri apnīk. Viņš tās sāk lauzt, dažreiz aizdedzina. Tā interesantāk. Dažreiz aizdegās viņa istaba, tad viņā rodas bailes, ka varētu notikt kaut kas nelāgs. Kad vecāki viņu izglābj, viņš jūtas gandarīts, ka ir noticis kaut kas interesants. Sākot iet skolā, viņš jau zin, kas viņam sagādā vislielāko prieku. Par cik visas mantiņas ir apnikušas, viņš sāk spēlēties ar cilvēkiem – ar saviem klases biedriem. Viņš rada savu klanu, kas ir viņa pusē, jo viņš bieži izpērk dažādus labumus saviem biedriem, līdz ar to citu acīs viņš ir varonis. Ar klana “aizmuguri” viņš var darīt ko vien vēlas, iesist kādam nabadzīgākam biedram vai atņemt kādu mantiņu, kas kādam klasesbiedram ir mīļa. Pat tad, ja skolotāja uzzina par “klana” izdarībām, viņam par to nekas nebūs, jo skolotāja ir ļoti labi pazīstama viņa vecākiem. Tā nu puišelis katru dienu arvien vairāk izlaižās, visas mantas arvien vairāk apnīk, viņam iepatīkas naudas spēks un arvien biežāk viņa galvā dzimst ideja: “Hmm, paliek garlaicīgi, jāpameklē kāds kuru piekaut.”

Ja vien varētu paņemt līdzi uz nākamo dienu tās domas un tās idejas, kuras rodas vakarā. Gandrīz katru vakaru eju gulēt iedvesmas pilns, tomēr no rīta tas viss ir pazudis. Tautā saukts kā “resets”. Laikam jau sapņojot viss pārrakstās pa virsu. Sapņi arī kaut kādi nejēdzīgi. Tagad pat ir tā, ka nav ko rakstīt, bet īstenībā IR DAUDZ KO RAKSTĪT. Kaitina tā sajūta, ka vēl esmu aizmidzis, bet jau jābūt darbā un arī kaitinā tā sajūta, ka ilgāk paguļu un neesmu darbā. Vispār šonedēļ jūtos dīvaini.