Par cik neesmu salūzis un atmetis šo nodarbi ar roku, gribu tai sekot līdzi un vizualizēt savus panākumus. Lai smadzenēm vieglāk sev pateikt “paldies”. 
To darīšu publiski šeit.
Tātad ir rīta procedūra, kas man palīdz tikt augšā un sevi motivēt, jo pamostoties ir tikai viena doma prātā: Tač nekur nevajag skriet. Tač ārā auksti, līst lietus, gultā silti un galu galā vakar taču nevarēji aizmigt, tāpēc neesi īsti izgulējies. Tie visi ir signāli, kas liecina par melu klātbūtni.
Lasīt tālāk »
8 Komentāri »
Pirms pāris gadiem, kad vēl sevi vairāk žēloju un mazāk darīju, biju nolēmis un stingri apņēmies celties agrāk+skriet kādus 3km. Laikam pāris reizes man tas arī izdevās, bet tad sākās kaut kādas izdomātas kaites vainošana, lai vairāk to nedarīt. Par cik esmu uzsācis jaunu akciju gan ar ēšanu, gan ar celšanos un jau kādu laiku pie tā arī pieturos, esmu spēris nākamo soli un atkal sācis skriet no rītiem. Interesanti, ka apņemšanās skriet pie manis atnāk jau otro reizi tieši ziemas periodā, kad ārā līst lietus vai arī ir citādāk nepiemēroti laika apstākļi. Bet… Tas viss ir salds pašapmāns tajā brīdī, kad nozvana pulkstenis un tieku pārtraukts no kāda sirreāla sapņa. Tad tā vien gribas nospiest gulēšanas pogu telefonā un atslēgties.
Lasīt tālāk »
5 Komentāri »
Šī ir laikam ortā un beidzamā reize, kad pierakstu to, ka es no rīta skrienu. Tas tāpēc, ka zinu, ka tā kļūs par sistēmu. Šorīt skrienot biju patiešām pārsteigts un priecīgs. Skrienot jau turpceļā jutu, ka enerģijas ir daudz un varu skriet vēl un vēl. Tas priekš manis ir milzīgs pārsteigums. Vakar diemžēl nesanāca paskriet, jo dīvainā kārtā aizgulējāmies. Uzliku pulksteni uz 6iem, bet tas nenozvanīja, kā beigās izrādījās pulkstens būtu zvanījis vakarā 6os, nevis no rīta. Lasīt tālāk »
Viens komentārs »
Šorīt pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem atkal skrēju. Biju saņēmies pamosties no rīta ātrāk un uz kādu pusstundu iziet ārā paskriet. Protams, pamostoties bija tikai viena doma – moš gulēt tālāk? Vēl nedaudz pavārtījos, apskatījos pa logu, ka riktīgi tumšs un atkal domāju nekur neskriet. Bet beigu beigās izdomāju, ka sev nepiedošu, ja tā arī nekur neizkustēšos un visu laiku domāšu, kā būtu bijis. Saģērbos un biju jau ārā. Nepierasta sajūta neilgi pēc pamošanās būt jau ārā un skriet. Biju nolēmis skriet līdz trolejbusu galapunktam un atpakaļ, gandrīz līdz Biķerniekiem. Turpcelš bija diezgan vienkāršs, atpakaļceļā jau sajutu asiņu garšu mutē, drusku rāva uz korķi bet turpināju skriet. Visas iekšas sāpēja. Bet tas ir normāli. Vismaz priekš manis. Kopā kādas 3 reizes atpūtos, lai gan attālums tur tiešām nav nekāds lielais. Bet pats galvenais, es to izdarīju. Kādu pusstundu bija diezgan sūdīgi pēc tam, bet ar katru minūti atnāca tā sajūta pēc kuras arī es skrēju. Enerģijas pieplūdums, mundrums un možums. Nekāda miega, īgnuma un noguruma. Bet kapēc es to īsti daru? Ir vairāki iemesli. Pirmais no tiem ir nesenās veselības problēmas, kad bija problēmas ar plaušām vai ar sirdi, īsti nezinu. Katrā ziņā bija grūti ievilkt elpu. Nolēmu, ka jātiek vienreiz par visām reizēm no tā vaļā, jātiek beidzot pie kārtīgi stipras veselības, bet to nav iespējams izdarīt bez fiziskām aktivitātēm, kuru rezultātā notiek kārtīgas svaiga gaisa devas iegūšana. Priekš tā man raksturs pietiek, neskatoties uz to, ka no rīta ne vienmēr ir viegli pamosties. Bet viss jau ir tikai mūsu galvā, gan problēmas, gan prieks, gan bēdas. Viss. Pirmā rodas doma, vai nu tā ir domas par to, ka jāpaliek gulēt un nevajag skriet vai tā ir kāda cita negribēšana, bet pirmā vienmēr ir tikai doma. Otrs iemesls, kāpēc es gribu skriet, ir garīgā attīrīšanās. Kaut kā nesen iedomājos, ka jau labu laiku neesmu jutis tādu kārtīgu apgarotību, kad visas čakras strādā ar 100% efektivitāti. Ir sajūta, ka tām priekšā būtu korķi. Tad nu es ceru caur fiziskām aktivitātēm un veselīgāku dzīvesveidu tās atkal atvērt, jo man nepieciešama informācija “no augšas”. Kā gan man var kaut ko pastāstīt vai pačukstēt, ja man “ausis” ir ciet un pats neesmu atvērts sarunai?
Nav komentāru »
Ieraksti (RSS)