Cojs

Iesākumā gribētu atzīmēt, ka VISS šajā rakstā ir pilnīga taisnība un nav izdomājums! Tas notika tālajos 80tajos, kad gāju vēl bērnudārzā. Precīzāk 5tajā grupiņā. Skaidri neatceros visu notikumu gaitu, bet jau tas ir labi, ņemot vērā, ka man tad bija 5-6 gadi. 5tajā grupiņā diemžēl gāju divas reizes, jo audzinātājas uzskatīja, ka pēc gadiem neatbilstu vajadzīgajam vecumam un man “jāuzkavējas”….

Lasīt tālāk »

Viņš gulēja uz muguras un skatījās griestos. Sāka mākt sāpes, bet vēl negribējās kliegt, negribējās, lai atkal atnāk sieva, negribējās atkal pazust. Istaba bija tumša, gandrīz tikpat tumša, kā no rīta, jo ir ziema. Vēl nedaudz pacietīsies un tad atkal iekritīs bezdibenī. Jā, sāpes kļūst vairāk neizturamas un nākas saukt sievu. Šis mirklis tieši pirms sāpēm atgādina laikus, kad varēja mierīgi izliekties pa logu un uzvilkt kādu dūmu, ne par ko nedomājot atgulties dīvānā un skatīties televizoru. Tagad tas vairs neuztrauca, tikai sirdī tāda kā smeldze un prātā doma, ka varbūt kaut kas ir izdarīts nepareizi. Varbūt. Atnāk sieva ar nelielu paplātīti un ar medmāsas veiklību un precizitāti satausta vēnu un iepludina tajā ziedus, sauli un svaigu gaisu. Armands piever acis, bet viņš vēl ir šajā realitātē. Sāpes pazūd. Armands jūt ka krīt un nekur neatsitas, jūt kā pelējums smaržo nevis smird, jūt cik viņš ir jauns nevis vecs. Viņš jūt. Tikmēr Iveta noņem žņaugu un pamet istabu. Armandam patīk censties neaizmigt, jo tad var vairāk izbaudīt to, cik labi ir tad, kad nekas nesāp. Piecelties gan viņš nevar, jo tad kad asinīs ir iepludināta gaismas dzira, kājas dīvaini ļogās. Tās jau arī tāpat nav diezko spēcīgas. Bet kad sāpes atgriezušās, tad uz staigāšanu prāts nenesās… Lasīt tālāk »

Šis stāsts ir par kādu zēnu, kuru liktenis bija izvēlējies priekš īpaša uzdevuma. Piedzima viņš pavisam parastā ģimenē. Tēvs šoferis ar ļoti daudzām idejām, māte šuvēja ar mazāk idejām. Tēvs vidēja auguma, slaids, ar pelēkiem matiem. Māte mazliet mazāka auguma ar rudiem, čirkainiem matiem. Dēla piedzimšana tēvu padarīja ļoti lepnu, tēvs kala lielus plānus un gribēja daudz iemācīt dēlam. Tēvu sauca Jānis un māti Judīte. Kā jau kārtīgā ģimenē, kur galva ir Jānis, arī dēlu nosauca tādā pašā vārdā. Par to tēvs lepojās dubultīgi. Tēva galvenais hobijs bija sintizatora spēlēšana. 6dienās, kad Judīte gludināja Jānim kreklus un treniņbikses, Jānis domāja kādu jaunu melodiju, skatoties televizoru. Dzerot alu “Pirāts” idejas palika arvien vairāk. Ejot uz toaleti uz kārtējo “šķidruma apmaiņu” pat radās pāris vārdu rindiņas priekš jaunās dziesmas. Kādreiz radās pat tik labi vārdi, ka Jānim radās vēlme izvilkt savu dziesmu grāmatu un, kā teikt, uzmest kādu ideju. Pildspalva slikti turējās ļenganajā rokā, tāpēc vairāk par pāris vārdiem parasti neizdevās uzrakstīt. Pēc otrā “Pirāta”, Jānis parasti izlēma aiziet uz garažu pēc sintizatora un dziesmu mēģināt nospēlēt. Jānis atgriezās tikai 1dienas rītā… Lasīt tālāk »

Ideja, kas radās 2006tā gada laikam 3šajā februārī. Bijām Skultē vai arī tikai Saulkrastos. Tā diena bija gluži kā šī. Saulaina, ar baltu sniegu. Braucām pustukšā vilcienā, kas divreiz vecāks par mani. Vairāk man fascinēja tā doma, ka pa to pašu dzelzceļa līniju ir kādreiz gājis vilciens Rīga-Rūjiena, kuru “veiksmīgi” likvidēja 1995tajā gadā. Fascinēja tā doma, ka varēja 3 stundu laikā nokļūt līdz pat Rūjienai. It kā jau nav nekas pārāk ātri, tomēr tā ir eksotika, kādu grūti iedomāties. Ja tā padomā, tad ar mašīnu neko ātrāk nemaz nevar tikt līdz Rūjienai. Stunda paiet lai tiktu ārā no Rīgas, stunda lai tiktu līdz Valmierai un vēl stunda lai tiktu līdz Rūjienai. Nu var jau būt, ka ne tik ilgi, bet 5dienā stabili pa 3 stundām nekur nevar tikt. Vilciens būtu fīča, neskatoties uz to, ka tur būtu piebāzts.

Lasīt tālāk »

Nu jau ārā ziema, kas pienāca ļoti pēkšņi. Kavējās apmēram pa 2-3 mēnešiem un pienāca pa 3 dienām. Skatoties ārā pa logu, redzu jauku sauli, zilas debesis un sniegu. Tā vien rodas vēlme pafantazēt tālāk, ja mēs dzīvotu tur “ārā”.

Brīžiem nezinu ko lai dara tālāk, jo ir jau tik daudz kas izdarīts. Vēlētos parakstīt sīkāk to ko esam pārbūvējuši mājā un kā tas izskatās kopā ar interjeru. Jāsāk jau ar verandu. Kādreiz tur bija kaut kāds tumšs, sapelējis, netīrs kambaris. Tagad tur ir stiklots, gaišs, smaržīga koka priekšnams, kurā var noaut kājas un pakarināt jakas. Logi visa mājā ir padarīti lielāki, lai istabā vairāk gaismas un saules enerģijas. Nu jau esmu paspējis iekārtot arī savu kabinetu vai darba istabu augšā. Jau liekot jumtu paredzēju, ka tur būs istabas, tāpēc paaugstināju griestus. Istaba tikpat gaiša kā pirmajā stāvā, tomēr dubultu mājīgumu piedod jumta slīpums sienu vietā. Esmu ierīkojis grāmatu plauktus, kas jau neticamā ātrumā ir gandrīz pilni. Vajadzēs ierīkot kaut ko līdzīgu bibliotēkai. Jūtos kā īsts zinātnieks, esot šeit otrajā stāvā. Tāds kā mazs, vēl mājīgāks stūrītis, kur varu mierīgi eksperimentēt, lodēt, naglot vai vienalga ko, neviens mani te netraucēs, ja vien es pats to nevēlēšos. Izmēru ziņā, mans kabinets aizņem pus mājas platību. Apzināti šeit neierīkoju gultu, jo jāmāk arī atslēgties no darbiem un atpūsties, jo noguris zinātnieks vairs nav zinātnieks. Vai es sevi uzskatu par zinātnieku? Nu jau jā. Pēc visa tā, ko esmu paveicis šeit, varu tā uzskatīt. Lasīt man vairāk patīk viesistabā vai kaut kur ārā, tad es jūtos patiešām brīvs.

Lasīt tālāk »