Cojs

Jau labu laiku interesējos par Černobiļas apgabalu un katru reizi uzzinot skaitļus, faktus un detaļas mani pārņem žēlums, skumjas un vēlme palīdzēt. Pēdējā sajūta no pieminētajām, ir visizteiktākā. Ir pienākusi informācija, ka ar Orgona palīdzību, var līdz pat 90% radiācijas likvidēt augsnē. Nu tas, ka nav 100% nozīmē tikai, ka nav līdz galam izprasts pats radiācijas un orgona princips un to saistības. Aptuveni iedomājos, kā tas varētu notikt. Detaļas, protams vēl nezinu. Bet ja, piemēram, es organizētu tādu ekspedīciju uz turieni, ar mērķi attīrīt no radiācijas pilnīgi visu. Iedomājos to sajūtu, kad pirmo reizi brauktu uz turieni, piemēram 5-10 cilvēku sastāvā. Visticamāk, ka tie būtu izbijuši Černobilieši, kuros es būtu ieviesis cīņas sparu. Nekādus grafīta klučus jau nevajag cilāt. Vajag veikt mērījumus, uzstādīt aparatūru utt. Kad iekārtas būtu uzlabotas līdz tādam līmenim, ka var likvidēt jebkādas intencitātes radiāciju, tad uzvara jau ir mūsu pusē. Tā varētu pleķīti pēc pleķīša aptvert visu to teritoriju. Protams, darbs liels, vajadzētu finansējumu, bet ja varētu pierādīt, ka iespējams attīrīt kaut 10 kvadrātmetrus, iespējams iesaistītos ne viena vien valsts. Nevis iespējams, bet vienkārši ir jāiesaistās! Ja ir tāda iespēja, tas vienkārši ir katra pienākums. Lasīt tālāk »

Aizvakar pirms gulētiešanas sapņojām, kā būtu ja būtu. Kā būtu vairs nedzīvot Rīgā, bet pārvākties uz laukiem. Bet ne jau vienkārši pārvākties – kā būtu, ja tam paralēli man liktenis dāvātu iespēju tikt pie x-tehnoloģijām. Gribas visu atkal pa soļiem uzrakstīt. Piezīmēšu, ka viss, ko tagad rakstīšu ir tikai sapnis, bet ar norādi uz nākotni un pietiekoši lielu iespēju, ka tas piepildīsies. Piemēram, ja tieši šodien man izdodas pabeigt platformiņu un veiksmīgi izveikt lidojumu. Mēs pagaidām dzīvojam 1istabas dzīvoklī un es strādāju turpat netālu. Man paverās iespēja vairs nedzīvot 20 minūšu gājiena attālumā no darba – es varu dzīvot 160km no Rīgas, nekādu problēmu. Man ir saliekama platformiņa, ko varu ielikt somā. Varu nolaisties pietiekoši neredzamā vietā un 2 minūšu laikā salikt platformiņu un doties uz darbu. Novēroju, ka tāda vieta varētu būt Zemitānu stacijas vagonu stāvvieta. Tur neviena cilvēka nav, it sevišķi jau tad, kad satumst. Bet tas jau tikai pagaidām, šaubos, vai man vajadzētu arī turpmāk braukāt uz Rīgu, lai gan tas ir pietiekoši aizraujošs process un arī amizants – turēt mazu noslēpumiņu, kur tieši es dzīvoju.

Lasīt tālāk »

Jau rakstīju par remontu vienreiz, par to, cik forši ir kaut ko izdarīt, pat tad, ja tā skaitās brīvdiena un teorītiski vajadzētu “atpūsties”. Kā jau teicu, man nav no kā atpūsties, nejūtos noguris pa darba dienām, varbūt vienīgi psiholoģiski mazliet. Tagad, kad remonts jau diezgan pavirzījies uz priekšu, varu paanalizēt, kā ir izmainījusies mana domāšana pa šo laiku. It kā jau varētu likties, ka remonts jau nav nekas īpašs, ka to var jebkuršs un tur neko īpašu iemācīties nevar. Protams, tomēr manā gadījumā, tas ir mazliet savādāk. Bija cilvēks, kas bērnībā iedvesa manī domu, ka es pats izdarīt neko nevaru, neko nemāku un esmu pilnīgs neveiksminieks. Tie, kas pazīst mani, zina, par kuru cilvēku precīzi es runāju. Man patiešām likās, ka es pats ar savām rokām neko nevaru, bet tas turpinās tikai tik ilgi, kamēr neko pats nepamēģina darīt. Tagad es varu pilnībā apgalvot, kas esmu pamēģinājis un šī doma, ka es neko nevaru ir izgaisusi. Es varu visu izdarīt, ko vien vēlos. Varu iemācīties darīt jebko un neesmu totāls neveiksminieks. Tāda remonta taisīšana sagādā milzīgu prieku, ir prieks par jau izdarīto un milzīga vēlme turpināt iesākto. Ar to viss nebeidzās. Piemēram, pamanīju, ka uz Z-svētkiem man gribas piedalīties ēdiena sagatavošanā, piparkūku cepšanā utt. Pašam kaut ko izdarīt, kaut kur aiziet ir 100x interesantāk, nekā visu dienu dirnēt pie televizora cerībā atrast starp amerikāņu filmām kaut ko interesantu un nepārtraukti īdēt par to, ka gribas ēst. Vispār jau pirms remonta man šī doma pamazām izgaisa, kad es pats ar savām rokām, ar savu galvu uz pleciem atdzīvināju Golfu – ieliku motoru un 4 dienas viņu skrūvēju kopā pa 12h katru dienu. Tā ir neiedomājami laba sajūta, ka esi pats to izdarījis. Nu nez, droši vien man vienam pašam tā šķiet, gan jau ka ir pietiekoši daudz cilvēki, kas jau ir pieraduši pie domas, ka visu var nopirkt un tas ietaupa milzum daudz laika paša dzīvei. Bet vai tas laiks, ko tādā veidā ietaupa ir tik ļoti vērtīgs?

Pat īsti nezinu pie kādas kategorijas lai lieku šo postu – pie stāsta vai pārdomas? Nu likšu pie stāsta, bet tam īsti nebūs stāsta formāts.

Atkal jau jāsāk ar tiem pašiem vārdiem – jau kādu laiku domāju šo rakstu uzrakstīt. Tas ir sapnis par māju, bet ne parasts, vismaz man pašam tā šķiet. Ir nācies uzdot sev jautājumu – vai tiešām māju uzbūvēt ir tik sarežģīti kā to ir pieņemts uztvert?

Pirms apmēram gada, ar Antu bijām aizgājuši uz vienu pamestu māju, pareizāk sakot, vietu, kur kādreiz bija māja. Daudzus gadus atpakaļ, ar brāli gājām vienreiz viņai garām, un kopš tā laika man šī māja palikusi atmiņā. Nē, ne jau pati māja, bet tā vieta, kā ideāla vieta mājai. Bet nevis kaut kādai parastai lauku mājai ar pirtiņu un klētiņu, bet kārtīgai 21mā gadsimta mājai, bet ar senatnīgas arhitektūras pieskaņu. Tāds sapnis man bija tad, bet tagad tas ir mazliet modificējies. Par cik, parasts mirstīgais mūsdienās māju uzcelt nevar, nu var jau it kā, bet tad tā būs maza mājiņa – pats minimums, tad es vienkārši pafantazēju, kā būtu, ja būtu… ja būtu perfektas tehnoloģijas, kontrole pār matēriju, gravitāciju un laiku. Kāda tad būtu mana māja un cik ilgā laikā es to uzbūvētu? Automātiski man rodas jautājums: ja tāda kontrole man būtu, vai man vajadzētu vispār māju? Droši vien jā, jo gribētu pierādīt sev un iespējams arī citiem ka viss var būt arī savādāk.

Lasīt tālāk »

Galvā riņķo domas par tā stāstiņa uzrakstīšanu pilnajā versijā. Centīšos.
Stāvu tramvaja pieturā, mirkstu lietū un salstu, jo tramvajs nezkapēc kavējās. Esmu pagriezies pret brauktuvi, bet uz mašīnām neskatos. Skatos cauri brauktuvei kaut kur. Pabrauc garām kaut kas, kas aizšķērso uz brīdi manu skatienu. Pēc pāris mirkļiem pagriežu galvu pa kreisi un ieraugu aizbraucam autobusu “Ikarus” ar aizmugurē iemetinātām durvīm un tieši virs durvīm signāllampu oranžā krāsā. Pats autobuss arī oranžs.

Autobuss juridiski pieder valstij, bet tā saimnieks jau ilgākus gadus ir Valērijs, ar iesauku Kāravs. Autobusa salons piekrauts ar dažādām salauztām detaļām, caurām riepām, trosēm un cietajām sakabēm. Vienmēr jau atgādina viņam izkraut tos lūžņus, bet viņš tik atrunājas ar laika trūkumu un ar to, ka kādreiz jau arī pārtrūkušas troses kaut kur glābšanas darbos noder. Kādreiz šis autobuss bija satiksmes autobuss starppilsētas maršrutos. Vienīgais veids, kā viņam palaimējās palikt nesagrieztam, bija pārtapt par “palīdzības” autobusu. Kāravam patika šis autobuss, arī pirms pārkrāsošanas. Tagad tas izskatās daudz labāk no ārpuses, diemžēl no iekšpuses nevienam neienāca prātā to salabot. Kāravs strādā nakts maiņā. Kopš sķiršanās no sievas viņam labāk patīk strādāt pa nakti, nekā pa dienu. Īstenībā nevar apgalvot ne par vienu, ne otru – viņam riebjas gan dienas, gan naktis un strādāt principā arī. Nakts vēl tikai sākās. Interesantākā daļa ir braukt ik pēc 3 dienām pēc dīzeļa uz benzīntanku. Viņam ir uzticēts šis darbs, jo viņš autobāzē un savā nodaļā ir visvecākais, līdz ar to arī visuzticamākais. Kāravs izrāpjas no autobusa un izdara visas darbības, saistībā ar degvielas uzpildi, kas pa gadiem iestrādājušās tik automātiski, ka attopās viņš tikai tad, kad jau atpakaļceļā Ikaruss aizrijās ar to pašu “soļķi”, ko tiko bija uzpildījis. Ikarusam tā bija kaite, ko neviens mehāniķis nav spējis izlabot – kaut kādā mistiskā veidā Ikaruss mēdza aizrīties, kad tam pielēja pilnu bāku. Kāravam bija sava metode, lai to nevērstu, jo viņš bija viltīgs, vismaz pats viņš sevi par tādu uzskatīja. Aizbraucot līdz bāzei, viņš nolēja kādus 20l degvielas, lai nabaga Ikarusam būtu vieglāka braukšana, protams, pēc tam, kad bākā atkal bija brīva vieta, šos 20 litrus atlēja atpakaļ. Mēdza gadīties, ka Kāravam aizmirsās atliet tos atpakaļ, bet neviens īpaši par to nebēdājās un neko neprasīja. Tā tas bija jau iestrādājies ilgus gadus. Kādreiz viņš pārdeva šo degvielu vai arī atdeva brālim uz laukiem. Pārdeva caur vienu paziņu, kuru diemžēl vairs nepazina, jo tas pārcēlās dzīvot uz Maskavu. Bet brālis vairs nenodarbojās ar lauksaimniecību. Patiesībā to nekad tā īsti nav darījis. Pirms pāris gadiem pārdeva traktoru. Bet pieradumam liels spēks.
Pats viņš to kā zagšanu neuzskatīja, viņam bija uzskats, ka uzņēmums, kurā viņš strādāja, vienmēr viņam ir kaut ko parādā. Arī attiecībā uz valsti viņš tā domāja. Pa gadiem bija sakrājusies krietna cisterna ar dīzeli. Kādreiz autobusu parks bija liels. Tagad visu teritoriju vairs neapsaimnieko. Bet kādreizējā benzīna uzpildes stacija vēl palikusi. Ar visām cisternām. Nevienam nav bijusi uzņēmība tās izrakt un pārdot, tāpēc tās joprojām stāv ieraktas zemē un nu jau arī ieaugušas krūmos. Kāravs te nāk un ielej savu guvumu. Drīz jau būs pilna cisterna un atkal nāksies zāģēt nost krānus jaunai cisternai. Tas jau bija kļuvis par Kārava hobiju. Kāravs kādreiz pasmīn, kad veči runā par to “mistisko” Ikarusu, kuram nez kāpēc nepatīk “pilns vēders”, tikai tad viņš atminas, cik meisterīgi izdomājis mehānismu, lai Ikaruss aizrītos un cik tas patiesībā bija jau sen. Pīpējot ar vecjiem pārunā visas tās reizes, kad braucot “glābt” kādu autobusu, pašiem vajadzējis saukt pēc palīdzības, jo “Ikaruss” esot aizrijies tā, ka nēsot varējuši to “atdzīvināt”. Parasti tādu sarunu beigās Kāravs atgādina, ka vienīgais veids, kā to novērst, ir atliet mazliet dīzeļa un pēc tam pieliet atpakaļ un visi vecji domīgi, bet apstiprinoši pamāj ar galvu. Šī saruna atkārtojas periodiski jau gadiem ilgi, neviens neatceras, kad īsti tas viss sākās.

Kāravs ir mehāniķis, strādā pa naktīm, bet citreiz izbrauc “palīdzēt” pa vakariem, ja šoferis ir atvaļinājumā vai sanatorijā. Naktīs viņam ir labi. Nē, viņš nestrādā viens, kopā ar viņu ir vēl 3 veči, kuri arī strādā pa nakti. Varbūt noskatījušies. No jaunajiem autobusiem neko daudz viņš nesaprot, tāpēc tiem viņš arī klāt pārāk neiet, viņš uzticās pārbaudītām vērtībām.