Cojs

Vakar vakarā būtu uzrakstījis jau pārskatu pār eksperimentu nedēļas nogali ar Joe Celli, bet bija pārāk maz spēka un vajadzēja izfiltrēt 9 litrus ar ūdeni.

Jāsāk jau ar to, ka 6dienas vakarā atbraucot uz Lodi un aizejot uz garažu palādēt celli, biju patīkami pārsteigts. Ieslēdzot celli, parādās ļoti daudz un smalki, balti burbulīši, veidojas lieli un kādu laiku paliek uz ūdens. Ap pārējiem riņķiem arī krājas mazu burbulīšu svītras. Viss kā no grāmatas, tieši tā tiek aprakstīts “Stage 2″! Redzot kā tas viss notiek, sirdī radās prieks par to, ka esam visu pareizi izdarījuši un varam gaidīt tikai vēl labākus rezultātus. Amperāžu īsti nav jēgas mērīt, lai gan skatoties pēc žurnāla, kur tiek piefiksēti mērījumu rezultāti, tā pieaug ar katru nedēļu vai arī ar katru stadiju. Pavisam droši tā jau ir otrā stadija un kuru katru brīdi es domāju, ka tā pāries jau trešajā. Izmērīju vēl voltus, ko dod ārā celle. Šis mērījums mani mazliet izsita no sliedēm, jo rezultāts bija ~0.15V, kas liecina par to, ka celle atrodas 1majā stadijā, bet ar acīm ir skaidri redzams, ka pirmā stadija jau nu tiešām tā vairs nav pavisam droši! Radās teorija, ka celle arī otrajā stadijā nedod ārā vairāk par ~0.15V, jo tikai pie trešās stadijas Orgons ir tik daudz, ka tas sāk pāriet par elektroenerģiju. Tā ka, vajag tikai gaidīt. 2 nedēļu laikā esam tikuši līdz otrajam līmenim, kas nav slikti.

Lasīt tālāk »

Pavisam svaigu datu gan man nav, jo tikai aizvakar uzzināju kā iet cellei un kā tā uzvedas. Ir pamatotas aizdomas, ka lādēšanās norit pavisam veiksmīgi. Parādījušies burbulīši uz ūdens virsmas un nu jau tie ir pārklājuši diezgan lielu daļu no tās. Pats gan neesmu pagaidām redzējis, bet domāju, ka tā ir laba zīme. Pagājušas jau ir gandrīz 2 nedēļas. It kā normāls laiks priekš celles, kurā nav pievienots elektrolīts. Iespējamais iemesls burbulīšiem ir karstais laiks, bet to es pieļauju tikai pa kādiem 10%. Tad jau arī ūdens garotu ārā, ja būtu pa karstu garažā. Ir vēl divas lietas, kuras ir jāizlabo, pirms celli slēgt pie auto:

1. Jāsametina izpūtējs, kurš pūš garām pie paša motora, līdz ar to troksnis un vibrācija ir paliela,

2. Jānomaina radiators un jāizmazgā motors no rūsas. Tad pastāv iespēja, ka celle no trešās stadijas nezaudēs lādiņu. Jāpiezvana tēvam un jāpajautā, kā tur iet. Protams to vajadzēja izdarīt pirms posta rakstīšanas…

Tātad jaunumi. Burbulīši it kā turas jau kādu laiku un nepazūd. Ja salīdzina ar stage 3, tad tam tā būtu jābūt, arī pēc laika, cik ir lādēta celle, tā jau vajag būt. Otrs jaunums, kurš ir pārsteidzošāks un vēl iepriecinošāks ir tas, ka tēvs pamanījās vairākus vakarus pēc kārtas ieraudzīt tādu kā migliņu virs celles, kas mazliet līdzinās dūmiem un mazliet tādiem garaiņiem, kas ir karstā vasaras dienā virs asfalta. Ieteicu viņam paskatīties vai ir šādi garaiņi, kad izslēdz celli un nenotiek lādēšana. Domāju, ka garaiņiem jābūt arī pēc tam.

Šodien sanāca sildīt mikroviļņu krāsnī savu sacepumu/plāceni, bet ne jau tāpēc, ka esmu mikroviļņu krāsniņas piekritējs, bet tāpēc, ka uz pannas tādu plāceni ir pagrūti izcept. Virtuvē vēl bija cilvēki, tipiskie oponētāji, kas tikai pavīpsnāja par to, ka īsti negribu sildīt mikroviļņos savu pārtiku. Un bija tiešām izbrīnīti, kad teicu, ka mikroviļņi taču nevar būt nekaitīgi. Normis, protams, “nobēra”, ka mikroviļņu krāsns silda ēdienu TIKAI stariem attduroties pret ūdeni, līdz ar to ūdens uzsilst. Protams, tehniski tā tas arī notiek, tomēr nevienam pat prātā nav ienācis, ka ūdens ir mūsu galvenā sastāvdaļa un tas ir ļoti sarežģīts ķīmisks savienojums. Pēc jebkādas apstrādes tam zūd dabiskā struktūra, kur nu vēl vardarbīgā veidā uzsildīts ēdiens ar milzīgas jaudas radio viļņiem. Tā jau tas ūdens nav pārāk strukturēts, ja vēl mēs sildam ēdienu mikroviļņos, tad ūdens tajā ēdienā kļūst pavisam miris un nodara mums tikai ļaunumu. Bet… Es jau nu neiešu cilvēkus par to pārliecināt, katram ir izvēle kam ticēt un cik lielā mērā. Es ne tikai esmu šo informāciju lasījis/redzējis dažādos avotos, bet es arī iekšēji JŪTU, ka tā tas ir. Man ir radies priekštats, ka jo gudrāks un vispusīgāks cilvēks ir vispār zināmās un populārās lietās, jo grūtāk tam ir atkāpties no tām un atzīt kaut ko pavisam jaunu un tādu, kam bezgalīgi pierādījumi nemaz nav vajadzīgi. Kazbārdiņa vēl pamanījās iestarpināt, lai es pēc tam izdzeru litru piena, uz ko es atbildēju, vai tā sarkastiskā piezīme nozīmētu to, ka mikroviļņi nav kaitīgi? Uz ko atbilde bija noliedzoša. Cilvēki paši nezina ko runā. Pagājušā piektdiena man bija mācība, nejaukties citu cilvēku uzskatos, pat tad ja tie ir acīmredzami nepareizi, vēl jo vairāk ar “Naura” tipa cilvēkiem…

Pirmkārt jau jāsaka, ka šis nav viegls darbiņš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav kam pajautāt, kā būtu labāk: darīt vai nedarīt. Tas nav gluži izplūdes kolektors vai bremžu klucis. Tā ir dzīvības enerģija, ar kuru tiks darbīnāta mašīna!?! Visi sākuma darbi jau ir izdarīti – esmu vairākkārtīgi izjaucis un iztīrījis celli, tādējādi saprotot kā to visu ērtāk un labāk darīt. Pat tāds it kā sīkums spēj sagādāt problēmas. Teorētiski viss ir vienkārši, bet kad pamēģini, tad nekas tik vienkārši vairs nav. Ir uztaisīts stends, kur lādēt celli, ir uztaisīts arī statīvs priekš celles iestiprināšanas mašīnā un arī truba, pa kuru ies Orgons uz mašīnu. Tieši šobrīd notiek celles lādēšanās. Process ir lēns, tomēr es ceru un ticu, ka viss izdosies. Es turpināšu rakstīt, kā viss attīstās, lai būtu kaut kāda hronoloģija. Nezināju, ka viss darbs man aizņems tik daudz laika – pati celle atnāca no Austrālijas jau pagājušo gad, bet pieslēdzām mēs viņu tikai pagājušo nedēļ. Vēl ir vajadzīgs elektrolīts, ko pievienot, tad process noritēs ātrak, bet vēl nav īsti skaidrs, kā šādu elektrolītu izgatavot. Bet man prieks, ka tomēr kaut kas iet uz priekšu un pagaidām izskatās, ka celle lādējās arī bez elektrolīta. Turpinājums sekos.