Cojs

Šī diena nebija no tām veiksmīgajām visādā ziņā. Vakarā bija atbraucis Valča parādīt savu jauno auto. Man patika jaunais auto, visu vakaru runājām par jaunām/lietotām mašīnām, par mājām, dzīvokļiem un citām materiālām lietām. Kad viesi bija jau prom, aizdomājos, ka pēdējā laikā tikai par to vien domāju un palika kauns. Pēdējā mēneša laikā domāju par pavisam jaunas mašīnas iegādi, arī par māju utt. Protams, priekš kam tad nauda vajadzīga, ja ne priekš tērēšanas, bet naudu jau var arī daudz savādāk tērēt, tikai man parasti ir grūti izdomāt kur tieši, jo man parasti neko nevajag. Kaut vai to pašu Nikon D80, kas šobrīd ir mans favorīts. Visi draugi brauc jaunās mašīnās ar mega daudz fīčām, bet es braucu ar pavecu, mazu, skaļu mašīnu, kurai vienīgā fīča ir kondicionieris, kurš jau labu laiku ir izbeidzies. Vai tiešām man iekrist kārdinājumā? Protams, manai mašīnai ir ekstra mazs patēriņš, kas arī ir fīča. Vairāk jāpiedomā pie naudas izlietojuma nedaudz sakrālākā virzienā, vienalga kādā tikai ne standarta. Vai tiešām ir vērts pusi no algas atdot par mašīnas kredītu, otru pusi jau no palikušās puses par degvielu lai tikai justos labi tajā brīdī kad pārvietojos no punkta A uz punktu B? Hmm, tieši par to es visvairāk šaubos, jo par visiem 100% es negūstu emocijas braucot ar auto vispār. Otra lieta – dzīvoklis. Gribētos plašākas telpas, bet ne Rīgas rajonā. Tāpēc roka neceļās pat meklēt sludinājumus, jo no krātiņa uz krātiņu negribu pārvākties, ja pārvākšos tad tikai uz māju, kurai ir pagalms. Man ir aizmiglojies skaties, jo apkārt cilvēki runā tikai par jaunu lietu pirkšanu, kas mani mulsina un kaut kā automātiski gribas to pašu arī sev, bet ja pasēž un mierīgi padomā, tad pēc būtības mans viedoklis ir savādāks.

Kādu brīdi nav sanācis šeit neko ierakstīt, bet ik pa laikam ir lietas, ko gribētos piefiksēt. Piemēram, ļoti gribētos aprakstīt izlaidumu, kurā man bija tas gods piedalīties. Diemžēl, nekādas lielās emocijas no tā neguvu, bet tieši par to arī būtu stāsts. Visa pamatā, dēļ kā nav sanācis neko ierakstīt, ir darba maiņa, laiks skrien ļoti ātri, turklāt darbā vairs nekādas ārpus darba lietas nedaru, arī nerakstu savā blogā.

Lasīt tālāk »

Pagājušo 6dien biju apsolījis krustmeitu aizvest uz Dabas muzeju parādīt visādus kukaiņus un izbāztus zvērus. Tā arī izdarījām, tomēr tā īsti viņai tas nepatika. Viņai vairāk patīk dzīvi kukaiņi. Nācās nepārtraukti stāstīt, kāpēc dzīvnieki ir beigti un vabolēm cauri izdurta adata. Bet zinu, ka viņa pozitīvi atcerēsies šo te mūsu muzeja apmeklējumu un visu zinās pilnīgi detalizēti, neskatoties uz to, ka visus stendus tā kārtīgi neapskatījās. Vēl ik pa brīdim radās jautājums, kad mēs brauksim uz zoodārzu, kas man nemaz tik jauki nelikās, jo man tas zoo besī ārā, tur nav ko redzēt. Protams, ka braucām arī uz zoo. Tikai vēlāk izrādījās, ka viņa ir tik slīpēta, ka zoo nebija vajadzīgs dēļ zvēriņiem, bet gan dēļ cukura vates un citiem “snekiem”, kurus viņa man centās izspiest…

Lasīt tālāk »

Esmu izlasījis arī šo grāmatu, bet nevarēju saņemties uzrakstīt par to aprakstu. Jau esmu minējis, ka Reiha grāmatām aprakstus ir diezgan grūti rakstīt, jo pirmkārt, tās ir rakstītas tādā kā laboratorijas piezīmju žurnāla stilā, kur brīžiem nav nemaz temata, tikai piezīmes. Par cik angļu valoda nav mana mātes valoda, arī sanāk aizbraukt no konteksta. Galveno ideju es sapratu pavisam droši – šajā grāmatā Reihs aprakstīja savu pieredzi, kas viņam ir bijusi ar Orgonu visplašākajā mērogā, ar Zemes atmosfēru. Diezgan iespaidīgi patiesībā, jo viss iecerētais viņam izdevās. Piemēram, nokrišņu daudzuma ietekmēšana ar CloudBusteru. Interesanti arī tas, ka šajā procesā VIENMĒR līdzās bija kāds lidojošais šķīvīts un Reiham un viņa komandai pat izdevās to neitralizēt, vēršot pret to savu CloudBusteru. Bet pats galvenais, ko sapratu lasot šo grāmatu, ir tas, ka Reihs pats sev parakstīja spriedumu ar šīs grāmatas uzrakstīšanu un pārlieku lielo uzticēšanos Amerikas valdībai. Reihs gribēja tikai kā labāk un pārāk naivi uzticējās, ziņojot par visiem saviem eksperimentiem, arī lidojošo šķīvīšu kontekstā. Viņu pašu drīz vien apcietināja it kā tikai par kaut kādu nelegālu ārstēšanu, bet patiesībā tas bija veids, kā viņu klusiņām novākt no ceļa, jo viņš jau bija uzzinājis pārāk daudz. Cietumā vai arī tikai izolatorā viņš nomira it kā no sirdslēkmes. Kas zina, kā viss būtu izvērties, ja viņš turpinātu savus eksperimentus… Man arī radās ideja, ka valdībai pat viņu izdevīgāk bija paturēt pie sevis dzīvu, jo viņa zināšanas bija un ir unikālas, neviens šajos 50 gados nav neko tādu sasniedzis. Domāju, ka viņam arī piedāvāja sadarbību, bet zinot Reiha godprātību, viņš nepiekrita, tādējādi izvēloties otru opciju – nāvi.

Lasīt tālāk »

Jau kādu laiku atpakaļ izlasīju pirmo no Reiha grāmatām, kas bija iesietas lielajos vāciņos. No sākuma lasīju citu grāmatu(”Contact with space”), kad sapratu, ka notikumu secība ir nedaudz sagrozījusies, tad sapratu, ka jālasa pa priekšu pirmā. Jāsaka godīgi, no pirmās daļas neko daudz neatceros, tikai to, ka galvenā ideja bija eksperimenti ar Nuclear materiālu. Kā pa visam nejauši atklāja Orgona un NR(šoreiz tas ir saīsinājums no Nuclear) mijiedarbību, kas nav mazsvarīga.

Lasīt tālāk »