Cojs

Jau vismaz pusgadu sapņoju pasūtīt Vilhelma Reiha grāmatas un nu tas ir noticis! Izdomāju, ka galu galā jābeidz žmiegties un jāpērk lietas, kuras gribas, nevis, kuras ir vajadzīgas. Pagājušajā nedēļā biju atkal Rēriha grāmatnīcā ar naivu cerību atrast kaut ko sev piemērotu, tomēr pavadītā 1.5 stunda starp grāmatām, nedeva vajadzīgo rezultātu. Tikai vairāk pazaudēju ideju, ko īsti gribētu lasīt. Iespējas bija dažādas, vai nu Krajona jaunās grāmatas, vai viena mistiska grāmata, kurā daudz informācijas no kanāla, bet daudzi astroloģiskie termini, kas man nav skaidri. Tad vēl ir vesela sērija grāmatu, kas arī ir kanāla rakstītas, bet arī uz tām kaut kā nepavilka. Pašā pamatā man iekšā doma ir tāda, ka grāmatās vairs negūšu to iedvesmu un baudījumu, ko agrāk, jo esmu jau iesācis darboties ne tikai teorijā, bet arī praksē. Negribu atkal lasīt cik viss ir skaisti un kā mūs mīl būtnes, kas mums ir visapkārt. Tas tā viennozīmīgi ir! BET. Izejot no grāmatnīcas es nokļūstu uz Čaka ielas, kur ir dūmgāzes, troksnis un pretīmnākošie cilvēki nebūt neizskatās svēti. Lūk ir mana realitāte, ko esmu izvēlējies, nav vērts mālēt sev acis ar grāmatām par tiem dižajiem laikiem, jo tā es tikai zaudētu laiku. Un tikai mēs paši varam šajā draņķīgajā realitātē kaut ko mainīt! Protams, iespējams es kādreiz atkal nonākšu pie kādas ezotēriskas grāmatas, gribēsies uzzināt, kas tad notiks tālāk, bet 2012. gads ir pārāk tuvu, lai vēl kavētos izzinot detaļas. Tad jau redzēs. Ā un vēl arī Helēnas Blavatskas grāmatas kārtējo reizi pārcilāju rokās, tomēr iekšējā sajūta atkal neļāva tās ņemt. Palasot nedaudz tur kādu lapiņu, nebija īsti skaidrs, par ko tur tiek rakstīts. Arī Sai Babas sarunas man likās pārāk abstraktas un nesaprotamas. Varbūt arī tās palasīšu

Lasīt tālāk »

Esmu atpakaļ no kārtējām brīvdienām, kuras atkal pavadīju nedaudz zinātnē, nedaudz vienkārši laukos. 6diena sākās diezgan samocīti, jo nebiju gulējis nakti, bet tas jau ir cits stāsts. Nevarēju sagaidīt, kad redzēšu, kas tad ir noticies ar celli. No paša rīta jau biju klāt un metu klāt vadus. Pirms tam gan izmērīju, ka no tās nāk 0.31V, kas nemainīgi stabili. Interesants efekts sākās pēc tam. Ap pašu centrālo cilindru krājās tāds balts riņķītis un bija tāds kā uzpūties. Bet tikai ap pašu centrālo. Īpaši neaizdomājos, kāpēc putas krājās tikai ap centrālo un nepārklāj visu virsmu. Manu uzmanību piesaistīja pats sākums, kad ieslēdzu strāvas padevi. VISA virsma bija nosēta ar burbulīšiem pulsēja tieši tā kā Alexa video materiālā, kur viņš demonstrēja trešo stadiju. Bet pēc kādas minūtes visi burbulīši koncentrējās tikai ap vidējo cilindru. Man ļoti patika tas “baltais mākonis”, kurš pēc strāvas izslēgšanas, pazuda. Pa nedēļu celles lādiņš bija manāmi uzlādējies.

Lasīt tālāk »

Nē, šoreiz nav domāta celle, mašīnas baterejas, bet šoreiz manas. Ir dienas, kad liekas, ka nekas nav aizsniedzams vairs ar roku un vairs neko negribas darīt. Rīts sākas labi, tomēr uz vakarpusi nāk virsū skumjas vai varbūt vientulība. Ārā līst lietus, protams, tieši tad, kad jāiet mājās. Pat ar lietussargu nav patīkami valkāties tādā laikā. Protams, kaķim vajag paiku, tas nozīmē tikai to, ka 20 minūtes ilgāk vajadzēs pavadīt ejot. Jā, es varēju braukt ar mašīnu, tomēr izvēlējos iet ar kājām, jo gribu ietaupīt vismaz tik daudz degvielu. Dzeru kumelīšu tēju, tas šobrīd ir vienīgais mierinājums. Par zinātni pa nedēļu sanāk jau aizmirst, jo nav ar ko parunāt par to. Tā nu esmu viens savās domās un darbos, kas visvairāk skumdina. Bet tas nekas, patiesībā jau esmu pie tā pieradis, ka lielākā daļa domu jāpatur pie sevis, jo citiem šīs domas liekas muļķīgas, absurdas vai nepilnīgas. Vienu dienu aizdomājos, ka man pietiek ar ceļu uz mērķi un tas pat man rada lielāku prieku iespējams nekā pats galamērķis. Cilvēkiem ir vajadzīgs TIKAI galamērķis, pārējais ir garlaicīgi. Aklums. Aklums. Aklums. Un arī Tukšums. It īpaši šodien. Bet dienas beidzas un sākas jaunas, tāpēc nedrīkst nokārt galvu.

Esmu atkal atgriezies no brīvdienām, kuras daļēji pavadīju Lodē un daļēji Valmierā. Kopējo atzīmi par brīvdienām es varētu likt 9. Neesmu no tiem, kas neliek ne par ko 10, jo 10 ir iespējams. 5dien paliku pa nakti Valmierā un no paša rīta jau braucu uz Lodi. Gribējās apraudzīt kā tur iet cellei un vēl šo-to padarīt. Tēvs jau bija uzlādējis celli(nezinu īsti kapēc), nācās lādēt vēlreiz, jo gribējās redzēt kādas ir izmaiņas. Un izmaiņas bija. Visa virsma pārklājās ar putām un ap vidējo cilindru krājās lielāki burbuļi. Bija arī pamanāma tāda kā kustība, burbuļi pārvietojās no centra uz malām. Pēc piecu minūšu lādēšās, ar burbuļiem bija gandrīz visa virsma un skats bija ļoti labs. Apmēram 2 minūtes pēc izslēgšanas, visi burbuļi pazuda un atkal ūdens bija kristāliski dzidrs. Tas lādiņš, kāds bija pirms nedēļas, nu atkal ir sasniegts. Iespējams tēvs filtrējot kaut kur zaudēja lādiņu, jo pēc tās, reakcija krietni samazinājās, nākamreiz filtrāciju izveikšu pats.

Lasīt tālāk »

Jāsāk ar to, ka 5dien nevarēju vien izbraukt ārā no Rīgas, lai gan ļoti to vēlējos. Vajadzēja tur un šur. Jāsavāc bija Beāte, tad jānopērk akmeņi, tad jāiebrauc pie Mimas pēc kartupeļiem, kurus varēja arī pats sencis savākt. Gribējās atkal tikt līdz laukiem, lai varu paskatīties, cik tālu ir attīstījusies celle. 6dien bija doma pabraukāt ar Golfu, lai sajustu, kā viņš tagad iet ar jauno radiatoru. Lasīt tālāk »