Cojs

Šis stāsts ir par kādu zēnu, kuru liktenis bija izvēlējies priekš īpaša uzdevuma. Piedzima viņš pavisam parastā ģimenē. Tēvs šoferis ar ļoti daudzām idejām, māte šuvēja ar mazāk idejām. Tēvs vidēja auguma, slaids, ar pelēkiem matiem. Māte mazliet mazāka auguma ar rudiem, čirkainiem matiem. Dēla piedzimšana tēvu padarīja ļoti lepnu, tēvs kala lielus plānus un gribēja daudz iemācīt dēlam. Tēvu sauca Jānis un māti Judīte. Kā jau kārtīgā ģimenē, kur galva ir Jānis, arī dēlu nosauca tādā pašā vārdā. Par to tēvs lepojās dubultīgi. Tēva galvenais hobijs bija sintizatora spēlēšana. 6dienās, kad Judīte gludināja Jānim kreklus un treniņbikses, Jānis domāja kādu jaunu melodiju, skatoties televizoru. Dzerot alu “Pirāts” idejas palika arvien vairāk. Ejot uz toaleti uz kārtējo “šķidruma apmaiņu” pat radās pāris vārdu rindiņas priekš jaunās dziesmas. Kādreiz radās pat tik labi vārdi, ka Jānim radās vēlme izvilkt savu dziesmu grāmatu un, kā teikt, uzmest kādu ideju. Pildspalva slikti turējās ļenganajā rokā, tāpēc vairāk par pāris vārdiem parasti neizdevās uzrakstīt. Pēc otrā “Pirāta”, Jānis parasti izlēma aiziet uz garažu pēc sintizatora un dziesmu mēģināt nospēlēt. Jānis atgriezās tikai 1dienas rītā… Lasīt tālāk »

Atradu vienu rakstu, kur sapņoju par savas mājas būvēšanu ar x-tehnoloģiju palīdzību. Šis raksts tā arī netika pabeigts, jo nav īsti iedvesmas rakstīt par māju. Ir sajūta, ka vēl pagaidām man nevajag māju, jo es tam vēl neesmu gatavs. Dzīvē vēl nav pienācis īstais laiks dzīvot savā mājā. Man jāpadzīvo dzīvoklī. Gribēju atrast piemērotu mājas fotogrāfiju. Atradās mazliet par krāšņu, bet galvenais ka no akmens. Būtu ļoti interesanti šādu māju uzbūvēt ar x-tehnoloģiju palīdzību. Nekādu krānu, nekādu traktoru utt. Principā visu varētu izdarīt ar rokām un precīziem mērinstrumentiem. Nē, vispār gribētos savu māju kaut vai tikai tāpēc, ka telpas būtu ļoti daudz, vannas istaba būtu lielāka nekā ir tagad, skats pa logu ideāls un klusums… Iespēja iziet pagalmā kaut vai neko nedarīt arī ir neiedomājami laba. Tomēr, nav vēl pienācis īstais laiks. Lasīt tālāk »

Vārdu salikumā “Indigo bērns” patiesībā nav apslēpts “savādāks”, bet “jaunais bērns”. Tāda tipa bērni mainīs pasauli. Kad iepazinos ar šo tēmu pirmo reizi, domāju, ka šiem bērniem būs problēmas integrēties un mūsdienu sabiedrības “inteliģence” apspiedīs visas viņu domas un idejas. Bet ja paklausās, ko saka māsa par to, tad iezogas doma, ka mums tomēr ir cerība. Viņus nevarēs apklusināt, tāpat kā ūdeni nevar apturēt, ūdens tik un tā atradīs ceļu, kā izlauzties no nocietinājuma. Interesanti, bet kā izrādās es arī esmu Indigo bērns. Kad lasīju grāmatu par indigo bērniem, mazliet šaubījos, ka esmu tāds, jo teorētiski indigo bērniem vajadzētu būt uzstājīgākiem, mērķtiecīgākiem un tādiem kas nekad nestāv malā. Lasīt tālāk »

Jau ļoti daudz reizes esmu ar daudziem sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem runājis par to, kāpēc ļoti liela sabiedrības daļa sev nodara tik ļoti pāri. Vispopulārākās vielas, kas tiek izmantotas šajā publiskajā pašnāvībā ir nikotīns, alkahols un tauki. Jeb, plašāk izsakoties, pīpēšana, dzeršana un pārmērīga rīšana. Patiesībā daudz ēst varbūt ka nebūtu tik slikti, tomēr ja organisms nav paspējis izvadīt nikotīnu un darvu, kā arī ļoti daudzus ķīmiskos savienojumus, kas radušies lietojot alkaholu, tad visticamāk notiks svara palielināšanās un aptaukošanās. Atceros, kā daudzi cilvēki, kas sevi jau norakstījuši kādai no šīm atkarībām man ir pārmetuši, sakot, ka esmu pareizais. Šis vārds tajā laikā ķērās pie sirds, radās galvā doma, ka varbūt vajadzētu tomēr darīt tā kā visi. Bija laiks, kad patiešām ļāvos plūsmai, tomēr šobrīd par visiem 100% varu teikt, ka esmu tas pareizais. Bet kas gan tur tik slikts, ja es gribu dzīvot tīru, veselīgu un laimīgu dzīvi, ka es negribu, lai mani vadītu mana zemapziņa, kad apziņa ir pilnīgi saindēta.

Lasīt tālāk »

Izlasīju grāmatu, kurai īsti nemaz nebija nosaukuma. Virsraksts laikam bija “Leģendu grāmatu” vai kaut kā tamlīdzīgi. Puse grāmatas bija patiešām ģeniāla, otra puse bija vai nu pārāk sarežģīta vai garlaicīga. Principā no viena izriet otrs. Bija arī jauna informācija. It kā Drunvalo jau bija visu izstāstījis, bet šeit kaut kā detalizētāk un sīkāk viss tika izskaidrots. Šajā grāmatā Atlantu “bojāeja” tika apskatīta no tā viedokļa, ka cilvēki paši pagrima un līdz ar to nebija spējīgi turpināt iesākto, bet patiesībā Atlanti bija pārāk attīstīti, lai turpinātu evolūciju, viņiem nācās pakāpties evolūcijā par pāris pakāpieniem zemāk, lai varētu pabeigt eksperimentu. Ļoti vienkārša valoda. Pie reizes gribētu arī ielikt paša Rēriha bildi. Viņš bija kanāls, kura sniegtā informācija ir neatsverama cilvēcei. Diemžēl, atkal viņš ir palicis daļēji ēnā. Viņa un tamlīdzīgu rakstnieku grāmatas lasa tikai tie cilvēki, kuriem it kā nevajadzētu tās lasīt, kuri jau tāpat ir pietiekoši attīstījušies, lai nedarītu vairs kļūdas ne savā dzīvē, ne citu. Grāmata principā sastāv no vieniem vienīgiem citātiem, tur varētu izrakstīt gandrīz katru teikumu, vienu tieši šobrīd atceros un kas cilvēkiem ir diezgan tipiski. Rērihs saka, lai neviens cilvēks nedomā, ka viņa viena domas vai darbi neko nenozīmē un neatstāj nekādu iespaidu. Katra lāsīte labu domu ir ļoti, ļoti pozitīva un vajadzīga. Bieži taču iezogās doma galvā, ka, kas tad es tāds esmu lai domātu augstāk par cilvēcisko, jo it kā tik un tā mēs nevaram neko mainīt. Mēs joprojām esam iekšā experimentā, tieši tāpēc mēs neredzam, kas mainās no vienas mūsu labās domas. Daudz mainās. Es to esmu vienmēr zinājis, bet kā jau visi, esmu šaubījies savos spēkos. Pagaidām nelasīšu viņa nākamās grāmatas, jo rindā stāv viss, kas saistībā ar orgonu.