Cojs

Domāju par savu iešanu mežā un atcerējos savu seno ideju par tīklu koka galotnē. Vajag atrast 4 egles, kas ir relatīvi tuvu viena otrai un starp tām savilkt tādu kā rāmi no striķiem, pēc tam starp šiem striķiem savilkt iepriekš uzpītu tīklu. Pēc tam varētu vēl salikt kaut kādus zarus pāri, lai nav tik nestabils viss šis tīkls. Tad virsū egļu zarus labi lielu kārtu. Tāpat arī gar sāniem zarus lai vējš nepūš. Tad es jutīšos tādā kā kūniņā un lielākā drošībā nekā uz zemes. Par siltuma trūkumu domāju, ka nebūs jāuztraucās. Vienīgi par lietus faktoru es nedaudz satraucos, jo negribas tam visam pasākumam vēl jumtu likt, tad tas vairs nebūs tik forši. Gribu gulēt vakarā un vērot zvaigznes… Nedomāt par neko. Runāt ar Dievu. Ar sevi. Protams, uz zemes arī to visu var darīt, bet uz zemes es nejutīšos 100% drošs, ka man no rīta nepienāk kaut kāds mežsargs un neiebaksta ar bisi deniņos. Labāk kokā. Ņemšu līdzi grāmatas, lai varu šo laiku izmantot vēl lietderīgāk. Viss mantu saraksts jau ir izveidots, vajag tikai to visu iegādāties un doties ceļā. Tas nebūs pārgājiens, tā nebūs izdzīvošana, tas būs laiks, kurā es pieslēgšos lielajam klusumam un klausīšos. Es zinu,ka es sadzirdēšu daudz jauna un uzķeršu tās daudzās idejas, kuras apzināti ir izbārstītas mums apkārt, tikai apkārtējais fons neļauj mums tās saklausīt, apkārtējās ķildas, likstas un no tām izrietošās problēmas mums neļauj tās paņemt. Vēl mazliet vairāk par mēnesi jāpagaida, lai vēl zeme atsalst. Jānoskaņojās.

Sākumā gribēju rakstīt virsrakstu “Pirmā Reiha grāmata”, bet tad izdomāju, ka tas varētu baigi vilkt uz Vācijas pusi… Grāmata tiešām ir ļoti laba, izlasot to man iespaids par pašu Reihu ir vēl uzlabojies, jo cilvēks, kas spēj tā definēt sabiedrību un tās galvenos trūkumus, ir spējīgs izprast kaut ko tik netveramu kā Orgons. Grāmata saucas “Paklausies, mazais cilvēk!”. Vienā no pēdējām lapām sastapu tādu rindkopu. Tas ir modelis, kā vajadzētu būt un ko ir iespējams panākt katrs cilvēks savā dzīvē. Diemžēl citāts ir krievu valodā un izskatās, ka mans blogs neatpazīst krievu valodu, tāpēc nāksies to uzrakstīt latviski. Ļoti gribas to piefiksēt. Lasīt tālāk »

Vakar iegāju aptiekā un jutos apmēram kā Super Neto stāvot rindā – kā tāds duraks. Nezinu kāpēc tāda sajūta, laikam tāpēc, ka man tur nemaz nevajadzētu būt, bet es jau tikai pēc vitamīniem nācu. Pirms manīm bija viena sieviete, kurai bija līdzi arī vīrs un dēls. Vīrs mazliet jaunāks par viņu, dēlam kaut kur 1.5 gadi. Sieviete tāda riktīgi sabozusies, jo slima. Rokā divas receptes. Kādas 3 reizes man uzklepoja rikošetā – tas ir pielika priekšā roku klepojot, klepus daļiņas negāja vis uz priekšu, bet gan uz atpakaļu, tas ir man sejā… Bet man galvā pēkšņi neradās domas, ka mani šīs daļiņas tagad pēkšņi ietekmēs. Un tad sieviete paprasīja C vitamīnu. Teica, ka vajagot pašu vienkāršāko, neviens dārgais nederēja. Tas viņu vēl vairāk izbesīja. Tad es tā aizdomājos, kāpēc cilvēki sāk domāt par C vitamīna uzņemšanu, kad jau ir saslimuši? Arī es kādreiz tā darīju, kad saslimstu, tad pēkšņi ienāk prātā ideja, ka vajag stiprināt imunitāti un slimoju ar muļķīgu un naivu domu galvā, ka ķermenis atveseļojās no visām tām zāļu devām. Lasīt tālāk »

Ir jau pāri 3jiem, bet vēl neguļu. Antas mammai dzimšanas diena, viesi vēl nav prom. Tagad viena “bomzene” raud, pilnīgā komā un sadusmojās uz savu džeku, ka viņš aicina iet mājās. Sen nebiju bijis sabiedrībā, kur tik daudz lieto alkaholu.
Mani tas nemaz neuztrauc, uz viņiem skatoties es redzu tikai projekcijas, nevis īstus cilvēkus. Es redzu viņiem cauri, viņi man ir kā uz delnas, redzu viņu domas, viņu sen aizmirstos, bet zemapziņā dzīvojošos kompleksus. Kā sākumā zib cilvēku acis, kad tiek attaisīta pirmā pudele un cik vulgāri un zemiski paliek uz beigām. Tagad jau lēnām domā par prom iešanu, kas mani priecē, pietiek vienai dienai. Starp citu, viens no viesiem ir pilnīga kopija manam vectēvam Kārlim Ābolam, tikai mazliet druknāks un lielāka auguma. Viņam pat ūsas tādas pašas un smaids. Vienā brīdī viņš tā paskatās un piemiedz ar aci, tieši tā kā to mēdza darīt vectēvs. Arī balss ļoti līdzīga. Esmu redzējis kādas pāris reizes, kad bija 3 gadi. Nezinu, kas tas ir par fenomenu, bet pat mani tas pārsteidz. Nofotogrāfēju viņu, vajadzēs pārfotogrāfēt vectēva bildi un salīdzināt. Jā, vectēvs jau labu laiku ir miris, kaut kad 90tajos nomira, pat nezinu kurā gadā un kur apglabāts. Tas nekas. Paralēles var savilkt ar šo vakaru-viņš nomira ar plaušu vēzi, arī šis “Kārlis” mirs tādā pašā nāvē… Žēl, labs cilvēks. Dzīvot bohēmā nav veselīgi. Nobeigumā gribēju uzrakstīt vēl par šajā dienā redzēto raidījumu. Latviešu. Par ezotēriku principā, bet manu uzmanību piesaistīja tāds izteikums, ka visumā visām lietām un struktūrām, kas protams ir visuma radītas, var piemērot vienus un tos pašus likumus, nav izņēmumu. Piemēram, inkarnācija piemērojama tikpat labi cilvēkam, kā galaktikai un pat dzīvniekiem, augiem vai planētām. Interesanti. Tas principā neko nemaina, tikai liek paskatīties uz lietām nu jau ar vēl savādāku skatienu. Vēl neesmu to aptvēris.Visi nu ir prom. Guļam.

Mans pirmais un cerams ne pēdējais mākslas darbs. Sanāca paelpot toksisku krāsu, bet rezultāts tomēr ir oriģināls. Sākumā bija iecerēts zvaigznes un vēl tos objektus, kuri nav identificējami( ), krāsot zelta krāsā, bet tad ne pārāk ietu pie tapetēm. Dažus tomēr uzkrāsoju zelta krāsā, tīri experimenta pēc. Mazliet stūrītī redzamas arī “pagaidu tapetes” – aplīmēju sienas ar avīzēm, lai labāk turās tapetes klāt. Manā skatījumā tas viens no nedaudzajiem avīžu pielietojumiem. Paldies Dievam es nepasūtu avīzes!