Cojs

Kad ieraudzīju brālēnam uzdāvāto teleskopu, iešāvās prātā ideja par Orgona teleskopu. Aizdomājos par to, kapēc vispār ar lēcām var panākt palielināšanas efektu, kāda ir optikas elementu izmēra un vēlamā saskatāmā objekta attālumu attiecība un kas ierobežo redzamības attālumu. Par cik Orgonam ir optiskas īpašības, tas man ļauj secināt, ka tieši orgons(jau atkal) ļauj vispār kaut ko saskatīt, palielināt utt. Vai tad ir normāli atbildēts uz jautājumu, kāpēc vispār lietas iespējams palielināt ar palielināmā stikla palīdzību? Var jau būt, bet tāpat neviens precīzi nezina, kāpēc tas notiek, zin tikai kā tas strādā. Iedomājos, vai tik nevar izveidot teleskopu vispār bez lēcām, stikliņiem vai spogulīšiem? Domāju, ka ir iespējams. Pirmkārt, jāpārstāj uzskatīt, ka mēs vispār lūkojamies uz priekšmetu, kas ir piemēram 100m attālumā. Tas priekšmets ir tepat, mūsu apziņa pieliek klāt 3 dimensijas, jo smadzenēs ir “implants”, kas mums ļauj domāt tikai lineāri. Grūts uzdevums. Orgons nav lineārs.

Lasīt tālāk »

Ideja, kas radās 2006tā gada laikam 3šajā februārī. Bijām Skultē vai arī tikai Saulkrastos. Tā diena bija gluži kā šī. Saulaina, ar baltu sniegu. Braucām pustukšā vilcienā, kas divreiz vecāks par mani. Vairāk man fascinēja tā doma, ka pa to pašu dzelzceļa līniju ir kādreiz gājis vilciens Rīga-Rūjiena, kuru “veiksmīgi” likvidēja 1995tajā gadā. Fascinēja tā doma, ka varēja 3 stundu laikā nokļūt līdz pat Rūjienai. It kā jau nav nekas pārāk ātri, tomēr tā ir eksotika, kādu grūti iedomāties. Ja tā padomā, tad ar mašīnu neko ātrāk nemaz nevar tikt līdz Rūjienai. Stunda paiet lai tiktu ārā no Rīgas, stunda lai tiktu līdz Valmierai un vēl stunda lai tiktu līdz Rūjienai. Nu var jau būt, ka ne tik ilgi, bet 5dienā stabili pa 3 stundām nekur nevar tikt. Vilciens būtu fīča, neskatoties uz to, ka tur būtu piebāzts.

Lasīt tālāk »

Nu jau ārā ziema, kas pienāca ļoti pēkšņi. Kavējās apmēram pa 2-3 mēnešiem un pienāca pa 3 dienām. Skatoties ārā pa logu, redzu jauku sauli, zilas debesis un sniegu. Tā vien rodas vēlme pafantazēt tālāk, ja mēs dzīvotu tur “ārā”.

Brīžiem nezinu ko lai dara tālāk, jo ir jau tik daudz kas izdarīts. Vēlētos parakstīt sīkāk to ko esam pārbūvējuši mājā un kā tas izskatās kopā ar interjeru. Jāsāk jau ar verandu. Kādreiz tur bija kaut kāds tumšs, sapelējis, netīrs kambaris. Tagad tur ir stiklots, gaišs, smaržīga koka priekšnams, kurā var noaut kājas un pakarināt jakas. Logi visa mājā ir padarīti lielāki, lai istabā vairāk gaismas un saules enerģijas. Nu jau esmu paspējis iekārtot arī savu kabinetu vai darba istabu augšā. Jau liekot jumtu paredzēju, ka tur būs istabas, tāpēc paaugstināju griestus. Istaba tikpat gaiša kā pirmajā stāvā, tomēr dubultu mājīgumu piedod jumta slīpums sienu vietā. Esmu ierīkojis grāmatu plauktus, kas jau neticamā ātrumā ir gandrīz pilni. Vajadzēs ierīkot kaut ko līdzīgu bibliotēkai. Jūtos kā īsts zinātnieks, esot šeit otrajā stāvā. Tāds kā mazs, vēl mājīgāks stūrītis, kur varu mierīgi eksperimentēt, lodēt, naglot vai vienalga ko, neviens mani te netraucēs, ja vien es pats to nevēlēšos. Izmēru ziņā, mans kabinets aizņem pus mājas platību. Apzināti šeit neierīkoju gultu, jo jāmāk arī atslēgties no darbiem un atpūsties, jo noguris zinātnieks vairs nav zinātnieks. Vai es sevi uzskatu par zinātnieku? Nu jau jā. Pēc visa tā, ko esmu paveicis šeit, varu tā uzskatīt. Lasīt man vairāk patīk viesistabā vai kaut kur ārā, tad es jūtos patiešām brīvs.

Lasīt tālāk »

Jau labu laiku fanoju par šo ģeniālo cilvēku. Viņa izgudrojumi ir tik tuvu tam, ko es gribu eksperimentēt un tik tuvu tam, ko es gribu darīt savā dzīvē. Arī viņa liktenis ir likumsakarīgs, bet ne pieņemams – kā jau visus visģeniālākos zinātniekus, arī viņu novāca no ceļa, jo viņš palika “sabiedrībai bīstams”. Cilvēki joprojām nav gatavi tam visam. Pēc pāris mēnešiem ceru redzēt savā grāmatu plauktā viņas grāmatas. Turpinājums sekos. Gribēju tikai pierakstīt šeit par viņu kādu rindiņu, bet pelnījis viņš būtu daudz vairāk uzmanības no visas sabiedrības.

Aizvakar dzirdēju interesantu faktu. It kā jau bija dzirdēts agrāk, tomēr šokējoši vienalga. Izrādās, ka mašīna, kas darbojas ar benzīnu vai dīzeli izmanto tikai 20% no enerģijas, ko tā ražo. Pārējais aiziet sildot riepas, sildot motoru, sildot salonu, dažādās citās berzēs. Izpūtējs tiek sildīts un vēl apkārtējā vide. Nav nekāds brīnums, ka darbojoties uz orgona motors spēj attīstīt lielākus zirgspēkus un visu jaudu izmantot braukšanai.