Cojs

Esmu dzirdējis cilvēkus runājam par dzīves jēgu un par tamlīdzīgām “neizprotamām” lietām. Tādās reizēs neiejaucos ar savām domām, jo parasti tādas domas izraisa sašutumu. Vai kāds kādreiz ir aizdomājies, ka viss, kas mums te notiek, nu es domāju uz Zemes, notiek pārāk mierīgi un netraucēti no ārējiem faktoriem. Nekādu meteorītu, nekādu citu fatālu kosmisko starojumu. Viss mierīgi. Mēs tādi mazi cilvēciņi, Visuma nejaušība, varbūtības teorijas pierādījums utt. Kā tā var būt? Ka NEJAUŠI rodās kaut kāda “nederīga” rase, kas nogalina viens otru un krāj ārpus pilsētas atkritumu kaudzes, kas ienīst, kas prāto par dzīves jēgām un tā arī nespēj neko saprast, dzīvo krātiņos, krāj laiku un netērē to. Nejauši NEKAS nenotiek! Pietiek paskatīties zvaigznēs, lai saprastu, ka nekas nejauši nenotiek, mēness tāpat vien neriņķo ap Zemi, Saule tāpat vien nespīd. Nav tā, ka ir bijis kaut kāds nejaušs sprādziens un viss gluži nejauši ir pats no sevis uzradies. Kā jau tas kaut kur bija dzirdēts – tas, ka cilvēks ir radies evolūcijas ceļā, ir tikpat liela varbūtība, kā ielikt lielā kastē visas televizora detaļas un kratot iegūt televizoru… Visi šie fakti tā vien liek secināt, ka mēs šeit esam vajadzīgi. Esmu vienmēr tā domājis, ka es daru kaut kādu darbu, esot šeit. Ja man sāp, ja esmu priecīgs, ja es ēdu, ja es slimoju. Tas viss ir mans uzdevums. Man arī šķiet bezgala amizanti no malas noskatīties uz fiziķiem dažādiem citiem zinātniekiem, kas pēta lietas, parādības un apstākļus un piemērojot tam laika dimensiju, lai gan šīm lietām tādas vienkārši nav. Jā, tomēr kaut kā mūsu pasaule kaut kā ir uzbūvēta, kaut kādas sakarības tomēr palīdz būvēt mājas, tiltus, teleskopus, elektronikas utt. Tas gandrīz vienmēr strādā pie mums uz Zemes, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekur tālāk arī tas nestrādās. Patiesībā arī telpas izpratne mums tikai tāpēc, ka laiks mūsu prātos ir lineārs. Ja laiks nebūtu lineārs, tad arī telpa, masa izmainītos. Mēs visu redzam tieši tādu kādu redzam tikai tāpēc, ka uztveram laiku lineāri, mēs to vērojam lineāri. Tikmēr, kamēr esam cilvēki, mēs nevarēsim uzbūvēt ierīci, kas piemēram, izmēra gaismas ātrumu, jo šī ierīce atgriezīs tikai tos datus, kādus mēs spējam uztvert, bet arī gaismai nav ātruma. Un vēl, šodien atcerējos vienu jautājumu, ko savā laikā uzdevu tēvam: “Vai matērija veido enerģiju ap to, vai enerģija veido matēriju ap to?”…

Jau labu laiku interesējos par Černobiļas apgabalu un katru reizi uzzinot skaitļus, faktus un detaļas mani pārņem žēlums, skumjas un vēlme palīdzēt. Pēdējā sajūta no pieminētajām, ir visizteiktākā. Ir pienākusi informācija, ka ar Orgona palīdzību, var līdz pat 90% radiācijas likvidēt augsnē. Nu tas, ka nav 100% nozīmē tikai, ka nav līdz galam izprasts pats radiācijas un orgona princips un to saistības. Aptuveni iedomājos, kā tas varētu notikt. Detaļas, protams vēl nezinu. Bet ja, piemēram, es organizētu tādu ekspedīciju uz turieni, ar mērķi attīrīt no radiācijas pilnīgi visu. Iedomājos to sajūtu, kad pirmo reizi brauktu uz turieni, piemēram 5-10 cilvēku sastāvā. Visticamāk, ka tie būtu izbijuši Černobilieši, kuros es būtu ieviesis cīņas sparu. Nekādus grafīta klučus jau nevajag cilāt. Vajag veikt mērījumus, uzstādīt aparatūru utt. Kad iekārtas būtu uzlabotas līdz tādam līmenim, ka var likvidēt jebkādas intencitātes radiāciju, tad uzvara jau ir mūsu pusē. Tā varētu pleķīti pēc pleķīša aptvert visu to teritoriju. Protams, darbs liels, vajadzētu finansējumu, bet ja varētu pierādīt, ka iespējams attīrīt kaut 10 kvadrātmetrus, iespējams iesaistītos ne viena vien valsts. Nevis iespējams, bet vienkārši ir jāiesaistās! Ja ir tāda iespēja, tas vienkārši ir katra pienākums. Lasīt tālāk »

Aizvakar pirms gulētiešanas sapņojām, kā būtu ja būtu. Kā būtu vairs nedzīvot Rīgā, bet pārvākties uz laukiem. Bet ne jau vienkārši pārvākties – kā būtu, ja tam paralēli man liktenis dāvātu iespēju tikt pie x-tehnoloģijām. Gribas visu atkal pa soļiem uzrakstīt. Piezīmēšu, ka viss, ko tagad rakstīšu ir tikai sapnis, bet ar norādi uz nākotni un pietiekoši lielu iespēju, ka tas piepildīsies. Piemēram, ja tieši šodien man izdodas pabeigt platformiņu un veiksmīgi izveikt lidojumu. Mēs pagaidām dzīvojam 1istabas dzīvoklī un es strādāju turpat netālu. Man paverās iespēja vairs nedzīvot 20 minūšu gājiena attālumā no darba – es varu dzīvot 160km no Rīgas, nekādu problēmu. Man ir saliekama platformiņa, ko varu ielikt somā. Varu nolaisties pietiekoši neredzamā vietā un 2 minūšu laikā salikt platformiņu un doties uz darbu. Novēroju, ka tāda vieta varētu būt Zemitānu stacijas vagonu stāvvieta. Tur neviena cilvēka nav, it sevišķi jau tad, kad satumst. Bet tas jau tikai pagaidām, šaubos, vai man vajadzētu arī turpmāk braukāt uz Rīgu, lai gan tas ir pietiekoši aizraujošs process un arī amizants – turēt mazu noslēpumiņu, kur tieši es dzīvoju.

Lasīt tālāk »

Jau rakstīju par remontu vienreiz, par to, cik forši ir kaut ko izdarīt, pat tad, ja tā skaitās brīvdiena un teorītiski vajadzētu “atpūsties”. Kā jau teicu, man nav no kā atpūsties, nejūtos noguris pa darba dienām, varbūt vienīgi psiholoģiski mazliet. Tagad, kad remonts jau diezgan pavirzījies uz priekšu, varu paanalizēt, kā ir izmainījusies mana domāšana pa šo laiku. It kā jau varētu likties, ka remonts jau nav nekas īpašs, ka to var jebkuršs un tur neko īpašu iemācīties nevar. Protams, tomēr manā gadījumā, tas ir mazliet savādāk. Bija cilvēks, kas bērnībā iedvesa manī domu, ka es pats izdarīt neko nevaru, neko nemāku un esmu pilnīgs neveiksminieks. Tie, kas pazīst mani, zina, par kuru cilvēku precīzi es runāju. Man patiešām likās, ka es pats ar savām rokām neko nevaru, bet tas turpinās tikai tik ilgi, kamēr neko pats nepamēģina darīt. Tagad es varu pilnībā apgalvot, kas esmu pamēģinājis un šī doma, ka es neko nevaru ir izgaisusi. Es varu visu izdarīt, ko vien vēlos. Varu iemācīties darīt jebko un neesmu totāls neveiksminieks. Tāda remonta taisīšana sagādā milzīgu prieku, ir prieks par jau izdarīto un milzīga vēlme turpināt iesākto. Ar to viss nebeidzās. Piemēram, pamanīju, ka uz Z-svētkiem man gribas piedalīties ēdiena sagatavošanā, piparkūku cepšanā utt. Pašam kaut ko izdarīt, kaut kur aiziet ir 100x interesantāk, nekā visu dienu dirnēt pie televizora cerībā atrast starp amerikāņu filmām kaut ko interesantu un nepārtraukti īdēt par to, ka gribas ēst. Vispār jau pirms remonta man šī doma pamazām izgaisa, kad es pats ar savām rokām, ar savu galvu uz pleciem atdzīvināju Golfu – ieliku motoru un 4 dienas viņu skrūvēju kopā pa 12h katru dienu. Tā ir neiedomājami laba sajūta, ka esi pats to izdarījis. Nu nez, droši vien man vienam pašam tā šķiet, gan jau ka ir pietiekoši daudz cilvēki, kas jau ir pieraduši pie domas, ka visu var nopirkt un tas ietaupa milzum daudz laika paša dzīvei. Bet vai tas laiks, ko tādā veidā ietaupa ir tik ļoti vērtīgs?

Palasīju 4tā decembra ierakstu. Sanāca tāds uzmundrinošs. Tas ieraksts mani uzmundrināja uz šī raksta ierakstīšanu. Pēdējās dienās atkal uzzinu daudz ko jaunu un patīkamu. Noskaties dok. filmas, palasot saitus. Viss atkal ved pie tā paša. Ir pat dažas idejas, kā darbojas maģiskais aparāts. Braucot mašīnā sapratu, ka beidzot jākūda sevi un jāliek programma uz to, lai šogad patiešām es uztaisu to platformu, pierubīju celli un vēl viskautko izdaru. Beidzot esmu uz īstajām pēdām, es to jūtu, tā ļoti laba sajūta un pat mazliet biedējoša, jo tas kaut kas grandiozs. Nezinu vai esmu tam 100% gatavs, bet ir vērts riskēt. Vairs nav tā sajūta, kā kādreiz, ka ir tikai bezgala liela interese par šķīvīšiem, spokiem un citām mistiskām lietām, bet tas arī viss, nekāds jaunas informācijas, nekā. Ar katru gadu, mainās tādu lietu uztvere un pieeju tām no citas pozīcijas, vairs neesmu tikai amatieris fanāts. Nu var jau būt, ka no malas varētu likties citādi. Pofig, kā no malas var likties. Zinu pietiekoši un zinu ko nezinu no tā ko zinu. Tas ir lieliski. Vajag literatūru, daudz literatūras par to tēmu. Orgons tas ir visam pamatā. Matērija sastāv no nekā. No tukšuma. No orgona. Tātad, galvenā ideja paliek nemainīga – darīt, darīt un vēlreiz darīt. Starp citu, manī iezagās jau arī šaubu ēna, patiešām sāka likties ka Viktors varētu būt viltvārdis un ka tāda lieta kā antigravitācijas – feiks. Nē, drīzāk, ka Viktoram palaimējās iegūt kādu tādu situāciju, kuru ir praktiski neiespējami atkārtot. Ar vaboli laikam tur nevajadzētu būt saistītam. Patiesībā, tur svarīga ir gaisma, divi stikla slāņi un viens spārns pa vidu. Dabā tādas situācijas nav. Vabolēm nav antigravitācijas – nevienai, bet Viktoram izdevās to spārnu padarīt par filtru. Jo biezāks slānis no stikla-spārna-stikla-spārna utt., jo lielāks efekts. Spārns bija liels, tas ir skaidrs vismaz 2*5cm, jo stiklijš visticamāk bija līdzīga izmēra. Protams, var mēģināt atrast to vaboli, varbūt nav izmirusi, bet es par to šaubos. Ideja ir paņemta no Reiha orgona akumulatora. Tikai šis akumulators ir absolūts. Un nevis ar 4 sienām, bet ar tikai vienu no viņām. Viktors meklēja 2 gadus materiālu, kas būtu līdzīgs tam spārnam. Antigravitācija sākās tikai tad, ka salika starp spārniem stiklus vai otrādi, starp stikliem spārnus. Tāpēc arī vajadzēja žalūzijas. Ņā, jautājums paliek atklāts – kāds materiāls vislabāk derētu…?