Cojs

Nezināmu iemeslu dēļ jūtos galīgi uzvilkts. Vispār nevaru nekam koncentrēties. Domāju, ka tas nav dēļ kafijas. Bļa, tracina viss. Dace arī tagad kaut ko žvadz ar Agri. Arī tas tracina. Antu apčakarēja idiotiskā T-bode. Nu kas ir vainas šodien? Darīt ir ko, bet neko negribas darīt. Kaut kāda prognoze droši vien nelabvēlīga. Kā lai uzlabo garīgo? Laikam jau nekā. Pilnīgs sviests!!!

Jau kādu kādu laiku gribu ielikt bildi un uzrakstīt kādu rindiņu par šo neiedomājami ģeniālo izgudrojumu, par kuru ikdienas domāju! Tā ir vēlēšanās, kas vēl nav piepildījusies, bet es katru dienu ceru, ka sapnis piepildīsies. Gribas skatīties un skatīties uz šo ierīci, cerībā, ka pamanīšu kaut ko tādu, ko neesmu pamanījis, kas man ļaus tikt pie tāda.

Kamēr neesmu aizmirsis, gribu pierakstīt sapni un mēģināt aprakstīt sajūtas, kādas bija sapnī. Droši vien bieži modos augšā, jo sapnim bija daudz turpinājumu. Ideja bija iešana mežā. Protams, telpas pēc būtības nebija, visa darbība norisinājās gan Līgatnē, gan Valmierā, gan laikam arī Lodē. Atceros ceļu uz bada gravu. Bija arī Ivars, iespējams arī Baiba un vēl kāds, iespējams Ancīts. Es viņus pierunāju doties sev līdzi. Man bija fočiks līdzi. Pierunāju izslēgt telefonus un uz nezināmu laiku nozust mežā. Viņi piekrita, bet es tajā jutu milzīgu bīstamību. Pēc tam pārslēdzos uzreiz uz skatu, ka esmu mājās, bet viņi tomēr ir aizgājuši un es uztraucos, ka viņi ir tik ilgi prom un es viņus vairs neatradīšu. Sākās lietus, arī pērkons un uztraukums pieaug, jo es arvien vairāk domāju, ka viņus nevarēšu atrast, kad ieradīšos mežā. Tad vēl atceros, ka pa ceļam kaut kāds suns pieskrēja klāt, bet tikai paošņājās, neiekoda. Un tad beigās mēs ar Antu bijām Valmiermuižā, pie Graudiņu “podjezda” un no turienes mēs devāmies it kā uz mežu meklēt pazudušos draugus. Spīd tāda dīvaina saule, vasaras vakara saule. Un ir sajūta, ka arī mēs tur pazudīsim, ka vairs neatgriezīsimies, ir mazliet bail, bet zinu, ka tā vajag. Tā lūk es pirmo reizi nosapņoju savu mežu, kur mitināšos 2 nedēļas. Bet nekādus secinājumus no tā izdarīt negribas, domāju, ka tas neko nenozīmē.

Cik atceros, tādas dienas ir bijušas tik daudz, bet tajā pašā laikā tās saplūst tā kā tādā vienā plācenī, jo tās nav iespējams atšķirt. Pamosties no rīta, ir mazliet gaišāks nekā naktī, var saskatīt pretējo sienu. Atvelc aizkarus, paliek vēl mazliet gaišāks. Un tas arī viss. Tas ir maksimums, ko iespējams sasniegt. Tāda polārā nakts. Domu galvā nav, tikai tāds biezenis, no kura nevar izķert neko noderīgu. Tas ir kā meklēt lielā, pamestā mājā mazu kurlmēmu bērnu. Tu ej pa māju, saklausi kādu skaņu, raudas un skrien turp, bet tur nekā nav. Tad atkal sadzirdi stāvu augstāk soļus, atkal skrien turp, bet atkal nekā. Tu nevari atrast viņu. Varbūt tas tāpēc, ka māja par lielu, varbūt tāpēc, ka bērns kurlmēms. Varbūt tāpēc, ka uzsaukt nevar un arī viņš nevar pasaukt palīgā. Nulles komunikācija. Šādā situācijā var palīdzēt tikai laimīga sagadīšanās, ka uzdursies viņam virsū vai saklausīsi kaut kur kādus soļus. Kā lai izkristalizē kaut vienu no domām, kas man galvā? Kā lai piepilda kaut vienu no sapņiem, kas jau sen gaida realizāciju? Slīpējot logiem nost krāsu, sapratu, ka galvenais ir darīt. Neskatoties uz neko. It kā pietiekoši vienkārši un bieži dzirdēti vārdi. Dari, dari un vēlreiz dari. Tas nav tik vienkārši kā uzrakstīt. Vienmēr iezogas kāda šaubu lāsīte, kas aptur visu vezumu ar idejām. 12 stundas pavadītas pie loga restaurācijas ir kārtīgs gribasspēka pārbaudījums un lielisks pierādījums tam, ka neko nedarīšana brīvdienās nav nekas labāks par strādāšanu. Lieliska atpūta. Liels gandarījums par padarīto.

Lasīt tālāk »

Kā jau pienākas, man arī jāuzraxta kaut kādas savas domas sakarā ar tik plaši izslavēto sammitu, kas notiek tieši šobrīd Rīgā. Jāsāk jau ar pozitīvo pusi – ar augstā līmenī noorganizēto pasākumu, arī drošību un tā tālāk. Bet to vien dzirdu no apkārtējiem cilvēkiem, kā tikai kaut kādas kritikas un neapmierinātību ar to visu. Man arī tas viss nepatīk. Man nepatīk, ka ierodās lielās valstis un liekuļo par to, ka viņi ieradušies, lai runātu par miera uzturēšanu pasaulē. Hmm. Agresiju ar agresiju neapslāpēsi. Nekādi. Šis karš ilgs mūžīgi(aptuveni 6 gadus maksimums). Ir divi varianti – vai nu visas valstis(tajā skaitā arī Latvija), nezin ka viņus čakarē un klana galvas līdzi vai arī visi zina kādi ir patiesie mērķi un nolūki un izliekas ka viss ir kārtībā. Turpina spēlēt politisko spēlīti. Pasaulē nav terorisma, bet viņiem šķiet ka ir un tas apdraud visu valstu drošību. Tādā gadījumā esmu šo “teroristu” pusē, kas vienkārši arī grib dzīvot brīvā valstī un grib lai neierodas kaut kādi tizli “atbrīvotāji”. No kā viņus vajag atbrīvot? Sadams slikts ir tikai presē, jo tā ir izdevīgāk. Un vēl. Vai tad nav labāku iemeslu, dēļ kā vajadzētu savākties uz sammitu tik daudzu valstu līderiem? Piemēram, nabadzības apkarošana vai laimes uzlabošana pasaulē. Kara izbeigšanas mēģinājumi ar karu nevairos laimīgus cilvēkus pasaulē, paliks tikai sliktāk. Nebūs uzvarētāju. Nebūs ieguvēju. Mēs mīcamies joprojām pa tām pašām problēmām, pa kurām mīcījāmies pirms 50 gadiem un pat vairāk. Nekas nemainās un tas skumdina. Morāle tikai pasliktinās. Un it sevišķi amerikāņiem. Es amerikāņu valdību salīdzinu ar tādu bagātu, izlutinātu puišeli, aptveni 10 gadus vecu, kuram jau no bērnības ir vislabākās mantiņas, vislabākās drēbītes, vislielākāis un platākais televizors, kurā skatīties visjaunākās un foršākās multenes un spēlēt visjaunāko spēļu konsoli. Liela kabatas nauda jau no 4iem gadiem. Bet puišelim tik un tā ir garlaicīgi. Nekādas radio vadāmās mašīnītes vairs nespēj sagādāt prieku, ļoti ātri apnīk. Viņš tās sāk lauzt, dažreiz aizdedzina. Tā interesantāk. Dažreiz aizdegās viņa istaba, tad viņā rodas bailes, ka varētu notikt kaut kas nelāgs. Kad vecāki viņu izglābj, viņš jūtas gandarīts, ka ir noticis kaut kas interesants. Sākot iet skolā, viņš jau zin, kas viņam sagādā vislielāko prieku. Par cik visas mantiņas ir apnikušas, viņš sāk spēlēties ar cilvēkiem – ar saviem klases biedriem. Viņš rada savu klanu, kas ir viņa pusē, jo viņš bieži izpērk dažādus labumus saviem biedriem, līdz ar to citu acīs viņš ir varonis. Ar klana “aizmuguri” viņš var darīt ko vien vēlas, iesist kādam nabadzīgākam biedram vai atņemt kādu mantiņu, kas kādam klasesbiedram ir mīļa. Pat tad, ja skolotāja uzzina par “klana” izdarībām, viņam par to nekas nebūs, jo skolotāja ir ļoti labi pazīstama viņa vecākiem. Tā nu puišelis katru dienu arvien vairāk izlaižās, visas mantas arvien vairāk apnīk, viņam iepatīkas naudas spēks un arvien biežāk viņa galvā dzimst ideja: “Hmm, paliek garlaicīgi, jāpameklē kāds kuru piekaut.”