Nevaru aizmigt. Tīri fiziski jau laikam tāpēc, ka kopā ar Beāti gulējām pa dienu. Bija jauka diena, it īpaši spēļu laukumā pie Maximas, bet ik pa brīdim uznāca pa pusei skumjas, pa pusei nostaļģija, pa pusei atkal skumjas un vēl pa daļai dusmas. Visu dienu klikšķināju tv pulti, meklējot kaut ko interesantu un ik pa brīdim gāju uz virtuvi pēc kaut kā rijama. Tas man atgādināja jau labi aizmirstos laikus, kad brālīts tādu stratēģiju piekopa gadiem. Un man šķita, ka mana dzīve ir garlaicīga… Patiesībā viņa dzīve ir un bija garlaicīga, un nožēlojama, es biju tikai tāds mirkļa mierinājums, cilvēks, kura priekšā var pat pats noticēt tam ko saka un šķist, ka esi tas, par ko uzdodies. Bet es aizeju, un nākas ieskatīties patiesībai acīs. 4 gadi maina visu. Guļu istabā, kuru gandrīz pirms 4iem gadiem ar brālīti remontējām. Ļoti pavirši patiesībā sanācis. No loga puses pūš pamatīgs vējš. Dīvaina sajūta, drīzāk gribas prom, nekā palikt. Viņš droši vien tagad kaut kur piedzerās vai arī jau to ir izdarījis un guļ atslēdzies. Tādā veidā arvien attālinot iespēju man kādreiz vēl ieraudzīt to brāli, kādu es zinu un kāds viņš ir patiesībā. Ierāva tās bezjēdzības grāvis viņu pie pārējiem, kas šo grāvi uzskata par savām mājām un realitāti. Tur nu neko nepadarīsi. Vairs negribu teikt, ka mana dzīve ir garlaicīga vai neinteresanta. Man “augša” lika iejusties uz vienu dienu brālīša ādā un ieraudzīt cik sekla un vienmuļa ir tāda dzīve. Nē, Beāte šeit nav pie vainas. Vide, gaisotne, apstākļi. Tas viss, kuram apakšā ir laika līnija, bet nav nekādas citas līnijas perpendikulāri laika līnijai – tāda viendimensionāla kustība uz priekšu, bez jebkādiem notikumiem vai emocijām. Drīzāk vērotājam var likties, ka laiks uz priekšu neiet, tomēr tas tā nav. Laiks iet un draudīgi aprij neskaitāmas stundas, kas pārvēršas gados. Pilnīgi saprotu kā tas notiek, kādreiz nesapratu. Un. Vai ir vajadzīgs to visu gremdēt alkaholā? Neinteresanta dzīve, saprotu, bet to padarīt interesantāku varu tikai es pats, ja tā ir gadījies. Es meklēju dzīves piepildījumu tur, kur šķiet nesaskaršos ar kādām no dzīves līkloču atstātajām sekām, jo es gribu dzīvot pāri tam visam un neiestrēgt uz visu mūžu meklējumos, kāpēc dzīve ir bijusi tik netaisna pret mani. Dzive ir tik taisna vai netaisna pret tevi tik daudz, cik daudz tu pieļauj. Meklē mīlestību? Kāpēc tev šķiet, ka tu zināsi, ka esi to atradis, ja nemāki pats to nemaz sniegt? Tā var mūžīgi neveiksmīgi mēģināt iedegt lukturi, pat nemaz nezinot, ka batarejas no luktura ir tavā kabatā. Tiko Beāti izglābu no bikšu piečurāšanas. 
Lasīt tālāk »
|
Mēs esam kā zem tāda kupola un jūtamies apspiesti ziemas periodā. Sākas dažādas depresijas, vairāk guļam, mazāk smaidam, esam bālāki, zaudējam vitamīnus, neuzņemam jaunus. Bet neviens neiedomājas, ka saules spīdēšanas daudzums no tā nemainās. Saule turpina spīdēt nepārtraukti. Neviens nesaka, ka virs mākoņiem ir siltāks, bet prieks ko sagādātu vienkārši ieraudzīt sauli katru dienu, neatkarīgi no tā vai uz zemes ir apmācies vai nē, būtu neatsverams. Mākoņi bojā visu ziemas pārvarēšanu. Cik forši būtu, ja neatkarīgi no tā cik ārā grādu, spīdētu saule, kaut vai ar “zobiņiem” ziemā, tomēr saule. Nebūtu depresijas un ar to saistītās problēmas. Laukos cilvēkiem laikam jābūt īpaši pacietīgiem, te pilsētā vismaz kaut kādas alternatīvas ir, ko varētu darīt pa vakariem. Nez kā tagad izskatītos virs mākoņiem, tieši virs Rīgas. Droši vien fantastiski. Vienreiz kaut ko darot mājās, iedomājos, ka es taču tikai kaļu plānus un visu daru tikai savās iedomās. Manā galvā dzimst arvien jauni un jauni sapņi par visdažādākajām tēmām. Un tas man palīdz dzīvot. Dažreiz atrodu savu sapņu realizāciju kādā no grāmatām un tas vieš cerību, ka mani sapņi tiktiešām piepildīsies. Bet vai nepienāks brīdis, ka ar sapni vien būs par maz? Ka gribēsies šo sapni īstenot dzīvē, ka man vairs neiedvesmos tikai ideja par to. Domāju, ka tas būs tieši tad, kad sapņa realizāciju varēšu aizsniegt ar roku, ka tas būs pašsaprotami. Tagad pietiek tikai ar sapni un idejām, necentīšos par katru cenu visus savus sapņus piepildīt. Vai var visu dzīvi nodzīvot tikai ar sapni, bez tā īstenošanas, pat bez īstenošanas mēģinājuma? Jā, tā dara vairākums, manuprāt. Sapņi visdažādākie, bet tas tomēr palīdz dzīvot. Ne visi spēj par tiem runāt, bet ja spēj, tad tā ir pirmā pazīme, ka tas piepildīsies, ja nespēj, tad viņš turpina uzskatīt, ka tās ir tikai viņa iedomas un ka tas nevienu neinteresē. Bet ja nu šis sapnis ir ģeniāls? Pat tad, ja pārējiem tas šķiet bērnišķīgs, smieklīgs, apsurds vai vēl kaut kāds? Cik jauki būtu, ja cilvēks nedomājot spētu riskēt un censties sapni piepildīt, ja vien šis sapnis protams nav uzšķērzt 10 tīņus. Joprojām vilina doma par mežā pabūšanu kādu ilgāku laiciņu. Tagad jau esmu atradis karti tam reģionam, kur vēlos apmesties un katru reizi, kad to paskatos, mana iedvesma arvien pieaug. Aptuveni 10km^2 platības, kur mierīgi dzīvoties, nekas netraucē. Es tiecos pēc tā, jo negribu atzīt, ka esmu pieradis pie krātiņa Rīgā. Darba kolēģi jau paspēja uzzināt par maniem nodomiem un visi kā viens apšauba šo ideju un sauc mani par traku. Citos atkal izraisa dziļu nesaprašanu, ko gan var tik ilgi darīt cilvēks mežā gluži viens. Es gribu staigāt pa mežu, meklēt interesantas vietas, atrast kādu dīķīti, kādu pamestu māju, satikti kādu dzīvnieku un vienkārši noskaidrot domas uz lietām, kuras ikdienā ir grūti izdomāt līdz galam. Gribu uz tām 2 nedēļām justies kā meža vecis, noaugt ar bārdu un justies kā pats mežs. Vienu brīdi nošaubījos, varbūt tomēr neriskēt ar veselām 2 nedēļām. Bet es nevarēšu izpildīt pamatnosacījumu, ka nebūšu tur pietiekoši ilgi – tas ir noilgoties pēc šīs realitātes tā, lai man tiešām gribētos atgriezties. Visdrīzāk, ka pirmajās dienās man elementāri pietrūks tās ikdienišķās fīčas – duša, toalete, normāls ēdiens utt. Bet īstenībā nevarētu teikt, ka man ikdienā ir normāls ēdiens, es pat uzskatu, ka mežā man tas ēdiens būs garšīgāks, nekā tas, ko ēdu piemēram, katru dienu pusdienās pie darba. Zinu, ka tas man palīdzēs vairāk saskatīt garīgo visapkārt, ļaus pakāpties pa pāris pakāpieniem tuvāk “augšai” un ļaus nebaidoties atvērt visas čakras un ļauties tai enerģijai, kas tur būs sastopama visur. Es vēlos atbrīvoties un domāju, ka tāda savā ziņā ieslodzīšana man to ļaus. Pat īsti nezinu pie kādas kategorijas lai lieku šo postu – pie stāsta vai pārdomas? Nu likšu pie stāsta, bet tam īsti nebūs stāsta formāts. Atkal jau jāsāk ar tiem pašiem vārdiem – jau kādu laiku domāju šo rakstu uzrakstīt. Tas ir sapnis par māju, bet ne parasts, vismaz man pašam tā šķiet. Ir nācies uzdot sev jautājumu – vai tiešām māju uzbūvēt ir tik sarežģīti kā to ir pieņemts uztvert? Pirms apmēram gada, ar Antu bijām aizgājuši uz vienu pamestu māju, pareizāk sakot, vietu, kur kādreiz bija māja. Daudzus gadus atpakaļ, ar brāli gājām vienreiz viņai garām, un kopš tā laika man šī māja palikusi atmiņā. Nē, ne jau pati māja, bet tā vieta, kā ideāla vieta mājai. Bet nevis kaut kādai parastai lauku mājai ar pirtiņu un klētiņu, bet kārtīgai 21mā gadsimta mājai, bet ar senatnīgas arhitektūras pieskaņu. Tāds sapnis man bija tad, bet tagad tas ir mazliet modificējies. Par cik, parasts mirstīgais mūsdienās māju uzcelt nevar, nu var jau it kā, bet tad tā būs maza mājiņa – pats minimums, tad es vienkārši pafantazēju, kā būtu, ja būtu… ja būtu perfektas tehnoloģijas, kontrole pār matēriju, gravitāciju un laiku. Kāda tad būtu mana māja un cik ilgā laikā es to uzbūvētu? Automātiski man rodas jautājums: ja tāda kontrole man būtu, vai man vajadzētu vispār māju? |
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Ieraksti (RSS)