Cojs

Nesaprotu, kāpēc visu laiku nāk miegs. No rīta miegs, pa dienu miegs un arī vakarā miegs. Vispār man šķiet, ka tas ir saistīts ar skābekļa trūkumu, visur apmēram 30% pa maz dabonu skābekli, tāpēc arī nāk miegs. Laukos atkal skābeklis pietiek, bet pietrūkst darbu, ko varētu paveikt pa šo laiku. Tieku aicināts uz grāmatnīcu pēc jaunām grāmatām, bet es taču neesmu vēl jau esošās izlasījis… Vienīgā viela(iespējams), kas mani spēj noturēt pie dzīvības un kas dod kaut cik spēka ir informācija. Protams, vērtīga un patiesa informācija. Arī grāmatas tulkošana dod jaunu informāciju, bet nomāc tas, ka pa 2 stundām iztulkoju tikai 2 lapas, paralēli nāk miegs un ir vēlme aiziet uz ledusskapi pakaļ kaut kam ēdamam(par laimi to jau iepriekš esmu paredzējis un neesmu neko rijamu nopircis). Bet pēc pāris iztulkotām rindkopām, sāk parādīties dzīvesprieks. Vakar jau ienāca prātā doma vispār vairs netulkot, bet zinu, ka pēc pāris mēnešiem es domāšu pavisam savādāk un šo grāmatu ļoti vajadzēs, iespējams pat tās sadaļas, kas šobrīd neko pārāk neizsaka.

Vakar vēl noskatījos kaut kādas 2 debīlas dokumentālās filmiņas par UFO. Dažreiz pats brīnos par sevi, kapēc es kaut ko tik stulbu skatos… Tjipa Discovery un RenTV gabali, kas domāti cilvēkiem, kas nemaz viņiem netic un patiesības meklētājiem iesācējiem, kurus iedvesmo visādi izplūduši attēli, kuros iespējams var saskatīt kaut ko līdzīgu šķīvītim. Tādas filmas neko neparāda un nepierāda, kapēc tādas vispār rādīt??? Riebjas tāds vārds kā “reitings”. Rāda tikai tāpēc, ka tādiem raidījumiem ir diezgan liels reitings… Nez vai vispār šāds raidījumus veido kāds ufologs, jo ufologi parasti zin un grib pastāstīt citiem daudzko tādu, kam cilvēki negrib ticēt, tāpēc rāda kaut ko tādu, ko vairākums spēj uztvert un saprast. Bet bija mazliet rēcīgi tie video, kur amerikāņi rādīja savu kaut kādu vienu no šķīveļu izmēģinājumiem – pa vidu ventilators un abās malās sēž cilvēki… Knapi 1/2 metru varēja pacelties… Vispār jūtu, ka nāk iedvesma, jau vakar to jutu. Iedvesma uz kaut ko tādu, ko vēl neesmu tā īsti darījis un kas pārāk nesanāk – zīmēšanu… Nesaprotu, kapēc tā un ko man zīmēt, bet ir idejas. Es pat rakstīt normāli nemāku, kur nu vēl zīmēt…

Manā ģimenē ļoti spēcīgs vārds. Vakardien, kad bija mana brālēna meitas dzimšanas dienas svinības, man jau paspēja pajautāt pāris reizes, kā tad man iet pa Mikmežām. Grūti bija atbildēt, ka nekā… Visi gribētu, lai mēs tur dzīvotu. Visus pieradināju pie domas, ka bez maz vai es tur rītdien ievākošot, bet galu galā tās taču nemaz nav manas mājas. Viss jau varētu vēl turpināties kādu laiku – es varētu tur turpināt zāģēt, cirpt, rakt un labot, bet ar to es tik un tā nenopelnīšu tādu ekskluzīvu iespēju, lai man tur NEVIENS neiztraucētu. Vienmēr atradīsies kāds no tās salašņu ģimenes, kurš gribēs patēlot saimnieku…kādreiz. Tieši šī vārda “kādreiz” dēļ, arī savu kāju tur vairs nesperšu, man nepatīk tik nepatīkami, neparedzami apstākļi. Ja vēl viņi kādreiz atbrauktu(kaut vai naktī) ar augļiem, sašliku un kūku, nevis piedzērušies, tad tā lieta būtu pavisam citādāka un cienīgāka. Un vēl. Ja tur vismaz viens no tā tizlā bara būtu ņēmuši un sākuši dzīvot, tad tā būtu mana laimīgākā diena, saistībā ar to māju, jo vismaz es zinātu, ka viņa neaizies postā… Bet es neturu uz nevienu ļaunu, viņu sods par to visu jau ir noticis – Dievs nav devis viņiem saprātu!

6dien vienam cilvēkam pastāstīju par pāreju, kura notiks pēc 5 gadiem un biju nepatīkami pārsteigts. Reakcija bija tāda, it kā tas būs redzams pa televizoru un būs iespēja pārslēgties uz citu kanālu(uz kādu 90 gadu amerikāņu filmiņu) vai arī izvēlēties režīmu, kādā tas notiks – ātri, vidēji ātri, vai lēni… Ir cilvēki, kuri vienkārši nepieņem NEKO, izvēlas paši kaut kādus izdevīgākos variantus, kā rezultātā kopējo plānu nesaprot. Tas ir apmēram tā, it kā mācoties matemātiku, pieņem tikai reizināšanu, pārējās darbības nē. Pats galvenais, ka biju domājis, ka šis cilvēks ir gaismas cilvēks – īstās taisnības meklētājs… Man gadās dažreiz vilties cilvēkos. Vispār šo nedēļas nogali varētu nosaukt par vilšanās nedēļas nogali, jo sanāca diezgan škrobīgi aizbraukt no Lodes pāatrinātā režīmā un pazemotā statusā. Šīs mājas vairs man nav pieejamas. Zinu, ka barjeru būvēju es pats, bet tā tas vairāk turpināties nevar, tik stipri nervi man nav. Nevaru mūžīgi pieciest tos tizlos Antas radus, kuri paši nezin, ko viņi grib. Viņiem biezenis galvā trūkst, tur tikai kaut kas līdzīgs praulam. Bet dzīve turpinās.

Sāku domāt atkal par to pašu ticēšanas-neticēšanas tēmu. Ja jau ir tik daudz lietu un parādību, kam cilvēks netic, tad kam viņš vispār tic? Varbūt nemaz neizmantojot tādu vārdu kā “ticēt”, bet no manas pozīcijas tas izskatās, ka cilvēks netic. Bet varbūt vienkārši cilvēkam trūkst resursu, lai to vispār mēģinātu saprast? Tur jābūt pilnīgi aklam, lai nemēģinātu meklēt taisnību un īstenību, jāskatās tikai zemē, nepamanot nevienu skudru, mušu vai gliemezi, par kuru rašanos tā arī neviens neko nezin. Darvins jau droši vien būtu mani tagad nopēris, bet es tik un tā nedomāju, ka viņam ir taisnība, nu nav visi tie kukaiņi, reptiļi(tai skaitā arī cilvēki) radušies evolūcijas ceļā, pārāk liels randoms. Labi, ka nav ar ko strīdēties šajā sakarā, jo tādas tēmas nav priekš skeptiķiem – viņus nevar pārliecināt arī vistiešākie pierādījumi, tad kāpēc vispār tērēt laiku? Man taču no tā ne silts, ne auksts, ka cilvēki kaut kam negrib ticēt, viņiem tikai sliktāk. Es tikai domāju…
Un vispār Rīgā jau nekādas skudra vai gliemežus nevar pamanīt, jo tādu te nav.

Jūtu, ka šovakar nāk virsū pilnīgs bezceris – sen tāds nav bijis. Viss iet pa riņķi. Visi notikumi atkārtojas, laikam jau esmu pārāk šaurā tajā aplī, ja man tagad šķiet, ka tas viss ir bezcerīgi. Apnicis dirnēt vakarot pie kompja vai pie grāmatas. Tas ir vajadzīgs, es zinu, bet pamazām mērs pildās. It kā šodien 9, bet sajūta nospiedoša. Pilnīgi nometu zemē šo vakaru, arī brīvdienas vairs negribas, sakarā ar to, ka jāpavada tās būs vienam + vēl tas, ka senci atlaida(laikam vakar) un tad par to vien tiks runāts… Tere pere. 5 sasodīti gadi, kuri jāpavada skaidrā… Starp citu filmu Silent Hill neiesaku, pilnīgs marasms – bērnu filmiņa, lai gan tur uzšķērda vairākus cilvēkus, kopumā tas bija pilnīgs sviests.