Cojs

Šis nebūs raksts par Dievu, kā svēto trīsvienību, bet gan par “sagadīšanos”, kas mūs piemeklē ikdienā. Apmēram 2 mēnešus jau vēlos uzrakstīt šo rakstu, bet visu laiku atlieku. Vēlos aprakstīt savus novērojumus par kādu monopola spēli, kas man ļoti iepatikās. Kādu vakaru savācāmies daļa no BK, lai vienkārši pabesmenētu un beigās sākām spēlēt monopolu. Spēlētāji bija: Valča, Andija, Es un Anta. Man īsti negribējās spēlēt, tāpēc iesākumā biju pasīvs. Tomēr parādījās neliels azarts, iepirku jau mazliet firmas un sāku attīstīties. Antai pārāk negribējās spēlēt un viņa bija “banka”. Apmēram pirmos 10 apļus mēs ar Andiju jau bijām nopirkuši gandrīz visas firmas, mazliet Valča, bet Anta vispār kādas 3 un arī tās visšvakākās. Spēle patiešām lēni attīstījās, Valča bija miegains(iespējams pēc kādām man nezināmām nakts izklaidēm). Katrā ziņā ne Anta, ne Valča īsti negribēja spēlēt un arī viņu rezultāti nebija tie labākie…

Lasīt tālāk »

Būtībā tas nav nekāds nākotnes apgaismojums, tam būtu jābūt jau tagad, tāpat kā “nākotnes vilciens”. Nākotne kaut kā nenāk kā pierāda prakse. Tātad kas ir idejas pamatā? Šī ideja dzima redzot reālo situāciju Lodē. Kad tur iestājās nakts, tad pa īstam sajūtu, ko nozīmē dzīvot laukos. Pabiju tur 4 dienas un ar to pietika, lai atkal ilgotos pēc pilsētas. Pirms pāris gadiem ienīdu pilsētas, bet tagad saprotu tīri cilvēcīgā līmenī, ka gribas sabiedrību un negribas drūmu, nomācošu gaisotni. Pat Rīgā gaisotne nav tik spiedīga. Un tad iedomājos, ka iespējams varētu palīdzēt iedegt gaismu ne tikai Lodes ielās(kuras laikam ir tikai divas…), bet arī Lodes pilsētas iedzīvotāju sirdīs, kas nav mazsvarīgi…

Lasīt tālāk »

Nu jau laikam 5 mēnešus ar Valču trenējamies. Ideja laikam bija mana, ka jāatsāk nodarboties ar sportu, citādi jau tā nīkšana istabā piegriezusies. Tā, no kāda jūnija līdz šim brīdim, ik pa 2 dienām notiek treniņš brīvā dabā, pie stieņiem sporta laukumā. Izdomāju, ka nekādas sporta zāles nav vajadzīgas, rokas var trenēt diezgan vispusīgi, vienīgi ar kājām nekas nav izdomāts un arī negribas katru dienu iet uz treniņu, gribas kādu vakaru arī brīvu, lai var vienkārši ierakstīt blogā kādu ierakstu vai palasīt grāmatu. Filmu skatīšanās ir atstāta pagātnei. Bet ko man īsti dod tāda trenēšanās un kam tas vispār vajadzīgs?

Lasīt tālāk »

Brīvdienās un nedaudz arī šodien migrēju sava bloga rakstus uz normālu “enkodingu”. Sākumā biju pamanījies rakstīt bez garumzīmēm, jo datubāzē nebija norādīts pareizais kodējums un tajā brīdī laikam bija slinkums kaut ko čakarēties. Bet tagad apnika lasīt rakstus un mežģīt smadzenes ar dažādām burtu kombinācijām. Nācās pārlasīt visu blogu un nosecināt ka kaut kāda izaugsme ir notikusi šo gadu laikā. Sākumā rakstīju rakstus, kas bija īsi un prakstiski bez nekāda satura, tagad jau parādās vairāk satura, dziļākas idejas, kas priecē. Protams, tas ir un paliek tikai blogs, tikai manas domas, kā tam arī būtu jābūt.

Lasīt tālāk »

Šis vārds ir maģisks, šis vārds ir tik aizmirsts, bet šis vārds var izmainīt dienu. Esmu uzsācis akciju – jau kādu mēnesi vai ilgāk, sveicinu kasieres veikalā. Efekts ir interesants. Es to iemācījos no Antas(savas draudzenes), kura ir vispozitīvākais cilvēks, kādu es pazīstu! Viņa gandrīz vienmēr sveicina pārdevējas, pat ja izskatās, ka viņa patiešām negrib atbildēt. Tam nav nozīmes. No sākuma man gāja grūti, knapi var izvilkt to vārdu pāri lūpām. Protams, vakaros ir “labvakar”, bet rītos “labrīt”. Visgrūtāk iet “Super Neto”, kur gandrīz vienmēr ir krievvalodīgi cilvēki pie kases, bet gandrīz vienmēr tieku pasveicināts atpakaļ.

Lasīt tālāk »